Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Latviešu strēlnieku piemiņas vēsturiskais paradokss

Janvāris ir laiks, kad pieminam latviešu strēlnieku varonību Pirmā pasaules kara gados. Īpaši atceramies Ziemassvētku kauju notikumus. Kas tad bija tie latviešu puikas un vīri, kuri, pateicoties savam kaujas garam, guva pasaules...Strēlnieku vairums, it īpaši pirmajā laikā, formējās no Rīgas strādniekiem, kuri pēc rūpnīcu un fabriku evakuācijas 1914. gadā jau gadu kā bija palikuši bez darba un jebkādiem iztikas līdzekļiem. Tā bija Rīgas rūpniecisko nomaļu strādnieku jaunatne, kura bija pieradusi pastāvēt par sevi un kaujās nebija skubināmi. Kā norāda vēsturnieks Ilmārs Andersons, tādā vidē jau tradicionālais Rīgas strādnieku revolucionārais noskaņojums iekvēlojas ar jaunu sparu un daudzi bijušie Rīgas strādnieki, kā inteliģentākie un politiski nobriedušākie, iet revolūcijas cīnītāju pirmajās rindās 1917. gadā.

Arī vēlākie notikumi apliecināja strēlnieku vairākuma uzticību kreisajām politiskajām idejām. Nozīmīga strēlnieku daļa Pirmā pasaules kara noslēgumā izšķīrās par palikšanu Krievijā, kļūstot par jaunās padomju valsts uzticamāko un kaujas spējīgāko karaspēku. Savukārt, strēlnieki, kuri atgriezās Latvijā un apliecināja savu uzticību mūsu dzimtenes neatkarībai, savu politisko izvēli demonstrēja Satversmes Sapulces vēlēšanās 1920. gadā. Proti, Latvijas armijas daļās, kuru kodolu veidoja strēlnieki, kad kaujas Latgalē vēl nebija beigušās, caurmērā 65% kareivju balsoja par sociāldemokrātu sarakstu. Zemgales divīzijā pat 90% kareivju balsoja par kreisajiem. Kā norāda Latvijas laika izcilais politiķis Bruno Kalniņš, tas skaidrojams ar to, ka tolaik armija savā vairumā sastāvēja no radikāli noskaņotiem bezzemniekiem un pilsētu strādniekiem.

Latviešu strēlnieku piemiņas vēsturiskais paradokss slēpjas faktā, ka vecos streļķus par saviem elkiem un paraugu izvēlējušies ne viens vien pašmāju labējais radikālis un nacionālists, kuri no kreisajām idejām izvairās kā velns no krusta. Vai no strēlniekiem mūsu paaudzei būtu ko mācīties? Būtu. Un ne tikai cīņas sparu, bet arī politisko ideālu izvēli. Par brīvību, vienlīdzību un solidaritāti.

Ivars Jakovels

Blogi