Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mūsu LR Saeima - posts un cerības

Esam pārdzīvojuši 10. Saeimas atbaidošo priekšvēlēšanu reklāmas teātri, vairāk vai mazāk apzinātas vēlēšanas (reklāmu miljoni centās vēlētāju nozombēt līdz bezdomu robota līmenim). Tuvu miljonam vērtā (AŠ)2 reklāma cerētos rezultātus...Iepriekšējā 9. Saeima manī viesa posta, bezcerības un nolemtības sajūtas.
         Kaut gan pēc definīcijas (pēc Satversmes) Saeima ir likumdevējs orgāns, man 9. Saeimu gribas definēt šādi: SAEIMA - Saiets Alkatīgām Ekonomisko Interešu Manipulatīvām Andelēm.
           Bet - ko darīt - kā izkļūt no šīs absurdās realitātes? Izkļūt bez lieliem satricinājumiem, vai - nedod Dievs - asinīm. Nevienu negribu vienkārši biedēt, bet atcerēsimies, kā rīkojās Ļeņins un Dzeržinskis, lai iegūtu boļševikiem vairākumu Valsts Domē. Eseri, meņševiki un citi oponenti tika arestēti un ar ieroču palīdzību novākti no politiskās skatuves. Skarbi, bet fakts. Arī mūsu Saeimai jau ir bijuši 2 brīdinājumi no tautas puses - lietussargu mītiņš un 13. janvāra grautiņš Doma laukumā. Mums - vēlētājiem ir tiesības un pienākums (jā - tieši pienākums) katrās vēlēšanās izdarīt tādu izvēli, lai tautai nebūtu jābrīdina 100 gudrās galvas vēl un vēlreiz. Baidos, ka nākošie brīdinājumi no tautas puses var būt daudz nopietnāki, asāki. Arī Godmaņa histēriskie aicinājumi maksimāli bargi sodīt 13. janvāra nekārtību dalībniekus man šķiet galīgi nevietā. Tā jau ir cīņa ar sekām, nevis ar cēloņiem. Arī tautas pacietība nav bezgalīga.
          Kategoriski nepiekrītu Ļeņina tēzei, ka valsti var vadīt arī ķēkša. Savu apgalvojumu ilustrēšu ar parupju anekdoti par Padsavienības AP deputātu saprašanas un saprašanās līmeni. Notiek debates pēc Hruščova runas Savienības AP sēdē. Krievu tautības deputāts piebiksta latviešu deputātam un jautā: „Vistupiš?” (Vai uzstāsies?). Mūsu deputāts izmisīgi taisnojas: „Ko Jūs! Nē! Es tikai savu sievu!”.
         Vērtējot vēlēšanu rezultātus, vispirms priecājos, ka mēs joprojām dzīvojam mūsu mīļajā, labajā Latvijā, nevis Šķēlijā (nejaukt ar Sēliju) vai Šleserijā. Prieks par to, ka 10. Saeimas deputātu algu sarakstā 60 uzvārdi ir nomainīti. Jau tas vien vieš kādu cerību. Devītās Saeimas „šeftēšanās” laikā mēs jau stāvējām bezdibeņa malā - atlika tikai spert soli uz priekšu… .  
 
          Manuprāt, lai Saeima varētu sekmīgi veikt savu likumdošanas darbu, jāizvirza konkrētas prasības deputātiem (deputātu kandidātiem vēlēšanu laikā)
1.Vecuma cenzs – 30 -70 gadi (cipari diskutējami). Nav jēgas no deputātiem bez dzīves pieredzes, kā arī no vecuma marasmātiķiem. Jaunības maksimālisti bieži vispirms dara, pēc tam domā, ko savārījuši, večiem viss vienalga - pēc manis kaut grēku plūdi
2.Izglītības (zināšanu) cenzs. Nepieciešamas juridiskās, ekonomiskās u.t.t. un VISPĀRCILVĒCISKĀS zināšanas, prasmes un VĒLMES. Maz (vai nav) jēgas no estrādes dziedātāju, komponistu, svarcēlāju u.c. sportistu un diezin kādu vēl tikai populāru ļautiņu sēdināšanai likumdevēju krēslos. Tur jāsēž ļaudīm, kuri PROT, VAR un GRIB strādāt tautas labā. Bet, šeit vajadzīgas izmaiņas kandidātu izvirzīšanas metodēs. Ne tikai partiju spices, bet arī darbinieku kolektīvi, vēlētāju (reņģēdāju) sapulces apspriež un izvirza (vai noraida) kandidātus.
3.Ne vairāk, kā 2 deputātēšanas termiņi (8 gadi) pēc kārtas Saeimā. Sēžot Jēkaba ielas beņķos deputāts ļoti attālinās no tautas, no reņģēdājiem un savā siltumnīcas atmosfērā dzīvodams, aizmirst reālo dzīvi un tautu.
4.Nekādas deputāta imunitātes. Deputāta mandāts nenozīmē vispārpieņemto uzvedības normu ignorēšanu, visatļautību, pofigismu. Ja Džeikars sava dēla savārīto narkozafti tušē ar visu pieejamo „čomu” palīdzību, tad ko gan tur vairs var teikt? Arī kautiņi krogos, braucieni pie stūres dzērumā - vai tad tas ir viens likums un viena taisnība visiem?
5.Nekāda vazāšanās no vienas frakcijas (partijas) uz citu deputātēšanās laikā. Ja vēlētājs devis mandātu no šīs partijas saraksta, tad, pārejot uz citu, tu mandātu zaudē, jo savu vēlētāju tu esi pievīlis, nodevis. Ja ierindas politiķim (partijniekam) to varētu saukt par politisku prostitūciju, tad deputātam tā jau ir politiska maucība (piedodiet par rupjību).
6.Deputātu algu un visu jebkāda veida bonusu indeksēšana pēc vēlētāju uzticības balsojumu (aptauju) rezultātiem BEZ tiesībām deputātiem pašiem lemt par savu sākumalgu un bonusiem. Šis punkts noteikti izsauks dūšīgas emocijas ne vienam vien, tomēr ļoti iedvesmotu (vai arī atbaidītu) dažu labu Saeimas beņķī sēdētāju, vai sēdēt kārotāju. Vēlētāju aptauju organizēšana grūtības nesagādās nekādas, masu informācijas līdzekļos dažnedažādas aptaujas parādās jo bieži. Indeksācijai pēc minimālās vai vidējās algas (protams, ar koeficientu) jēga būtu stipri mazāka. Katrā ziņā es uzskatu, ka Saeima nav naudas, bonusu un slavas pelnīšanas vieta, Saeima ir vieta nopietnam, pašaizliedzīgam darbam un ne tikai ceturtdienu sēdēs.
7.Nopietna katra deputāta (kandidāta) piesaiste kādam konkrētam reģionam, novadam, pilsētai u.t.t. Lai slātavietis var griezties pie Slātavas deputātiem ar savu rūpi, bet Ķencis, kā jau riktīgs kristietis - gan pie Dieva, gan pie saviem Čangalienas deputātiem.
8.Iepriekšējais 7. punkts atvieglotu nākošās prasības izpildi. Un šī prasība ir- tiesības vēlētājiem vai tiesībsargājošiem orgāniem atsaukt nepareizu vai sašmucējušos deputātu. Es arī būtu ar mieru, tāpat kā Boldāns, sēdēt ķurķī, saņemt par to ap 600 latus mēnesī pusgada garumā, bet uz šīm vēlēšanām jau virzīt savu dēlu. Absurda teātris, ne politika!
9.Beidzot izstrādāt līdz galam striktu likumdošanu par iespējām atlaist uzticību zaudējušu Saeimu. Šis jautājums ir ļoti nopietns, bet, jātiek galā ar to ir.
10.Jautājums par kadru (personāliju) izvēli svarīgiem amatiem - sākot ar Saeimas komisijām un to vadītājiem, Saeimas priekšsēdētāju, ministriem un to vadītāju, beidzot ar pašu valsts prezidentu. Vai tiešām valsts galveno likumdevēju orgānu jāvada anesteziologam? Vai valsti jāvada zoodārzā atrastam aplokšņainam ķirurgam? Vai finanšu ministriju jāvada cilvēciņam, kurš, būdams Latvijas Bankas priekšnieks, ļāva izšeftēt Banku Baltija, kurš izmānīja no tautas ziedojumos ap 700  000 (precīzi neatceros), bet, vienalga ir parādos līdz ausīm? Pasekosim, vai ejot prom no lielās politikas, saziedoto atdos? Varbūt viņam labāk būtu pievērsties gleznošanai, lidmašīnu būvei un vadīšanai, jahtošanai, vai arī vienkārši - bērnu būvēšanai vēl kādai sievai? Tad  nebūtu tik muļķīgs auto privātās lietošanas nodoklis, un, varbūt, es cigaretes joprojām pirktu veikalā, un daudz kas cits. Uzskatu, ka ministriju piesaiste partijām ne vienmēr ir pareiza. No tā rodas tādi kuriozi, kā veterinārmilitārists Veldre u.c.
11.Krasi jāpasteidzina izmeklēšanas un tiesvedības gaita lietās par partiju priekšvēlēšanu pārtēriņiem. Nu noteikti jau sen vajadzēja būt skaidrībai abu AŠ kungu vadīto partiju krimināllietās. Tas, ka šīs abas lielākās pārtērētājas partijas „salaulājās”, izveidojot PLL, vēl neatbrīvo no parādiem un atbildības. Nepalīdzēs arī intensīvā KNABa čakarēšana un vilnīšu šļakstināšana ap Strīķi un Vilku. Katrā ziņā, ļoti nopietni juridiski jāizvērtē, vai PLL – (AŠ)2 vispār bija tiesīgi piedalīties (kandidēt) vēlēšanās. Uzskatu, ka šis jautājums ir ļoti nopietns un steidzams.
12.Tiesības kandidēt un tikt ievēlētiem Saeimā arī bezpartejiskiem, vēlētāju sapulču, darba kolektīvu vai līdzīgi izvirzītiem pilsoņiem. Var, piemēram, limitēt atbalstītāju skaitu iekļūšanai kandidātos vēlēšanām, vai kā citādi. Runas par partejisko atbildību, vai partijas disciplīnu deputātiem uzskatu par pilnīgu fufeli, un līdzšinējā prakse to jau ir pierādījusi. Apzinos, ka neviena Saeima negribēs partejisko monopolu zaudēt, referendumu sarīkot ir grūti un dārgi, bet kādu risinājumu gan jau var atrast. Jāmeklē tikai!
13.Par balsošanu ārzemēs. Uzskatu, ka ārzemēs dzīvo un/vai strādā vismaz 200 tūkst. Latvijas iedzīvotāju. Apm. pusei (100 000) varētu būt vēlēšanu tiesības. Apm. puse (50 000) gribētu vēlēt, bet… . Jau sen vajadzēja ieviest elektroniskās balsošanas iespējas (kā piem. Igaunijā). Pie šīs neizdarības nav vainīga tikai I. Gudeles glaunā jubilejas torte.
14.Par priekšvēlēšanu aģitāciju. Pie varas esošie politiskie  spēki izmanto savus administratīvos resursus un piesārņo plašsaziņas līdzekļus ar pašreklāmu un konkurentu apspļaudīšanu, bet, piem., sīkpartijas aprakstoša informācija iegūstama tikai ar piepūli. Varētu, piem., CVK dot uzdevumu MASU TIRĀŽĀ izdot „vēlēšanu vēstnesi” ar VISU vēlēšanās kandidējošo spēku „dosjē” un izplatīt to par simbolisku (niecīgu) maksu, vai bez maksas. Tas ļoti palīdzētu vienkāršajam vēlētājam, īpaši lauciniekam.
15.Pārtraukt vēlētāju iebarošanu un muļķošanu ar medainiem un nereāliem priekšvēlēšanu solījumiem pēc Repšes formulētā principa - „kā var nesolīt?”. Nu vajag beidzot arī vēlētājam nākt pie prāta un iemācīties atšķirt graudus no pelavām. Nevaru pateikt kā, bet jārada mehānisms, kas ar solījumu palīdzību Saeimā ielavījušos deputātus spiestu pieturēties pie solītā.
Un vēl par vēlēšanu aģitāciju - neliela ironija. Mūsu trim varenajiem politiķiem un bagātniekiem iesaku apvienot spēkus un pūles, nekonkurēt un izveidot apvienību (AL)3!
1.Aivars Lembergs
2.Ainārs Leščinskis
3.Andris Lībanis

      Triumfs vēlēšanās garantēts! Man honorārs no AL par ideju!
      Galu galā - vēl jau minētajai trijotnei var piepulcināt arī ceturto - ģeniālo finansu piramīdu arhitektu, valsts un tautas apčakarētāju Aleksandru Laventu un iznāks (AL)4! ! !
      Nobeigumā aicinu visus likt lietā gaišās galvas, prasmīgās rokas un bites čaklumu un veidot mūsu Latviju tādu, lai nevajadzētu braukt uz Īriju karotes mazgāt.
      Mums taču tepat tik daudz ko darīt!

Blogi