Mežā pazūd sāpes un gadi

Vieni par viņu saka — ļoti skaļa. Kad runā savā sētā, kaimiņos varot dzirdēt. Citi teic — atsaucīga, ļoti runīga, vēl citi — strādīga. Neretieši, kuriem jautāju par Veruti, viņu sauc par Veriņu un stāsta, ka esot interesants cilvēks.

Satikt un apsveikt neretieti Veruti Malaševsku dzimšanas dienā nav viegls uzdevums. Pēc divām dienām viņai aprit 70, un es kļūdaini iedomājos, ka jubilāri sastapšu mājās, rušināmies dārzā vai sēžam istabā un veroties televizorā. “Ķiltiņu” durvis aizslēgtas, pie sliekšņa zālē izbirušas dzērvenes, un, kā brīdināja kaimiņiene, visticamāk, viņa ir mežā. Kamēr ogu laiks, mājās nesēžot. Pa mobilo tālruni piezvanu jubilārei, un viņa teic: “Cik tur ko atmīties no Neretas. Pēc piecpadsmit minūtēm būšu mājās.”
Sētā uz velosipēda, apkrauta ar iepirkumu maisiņiem, iebrauc mājas saimniece. Pēc mirkļa sēžam istabā. Siena izdekorēta ar lieliem un maziem krāsainas dzijas kamo­liem. Uz krēsliem, dīvāna desmitiem adītu zeķu pāru.
Adīšana ir otra Veras lielā aizraušanās. “Nopērku lietotus džemperus, izārdu, un man ir dzija. Vīri, kuri strādā mežā, jau zina, ka manis adītās zeķes iztur ilgāk kā vienu sezonu. Vai pusei Neretas vīru kāju izmēru zinu. Vasarā jau laikus saadu, simtiem.”
Raksta turpinājumu lasiet laikraksta 23. augusta numurā

Portreti