Pa sliedēm braukt nav interesanti

Viņa uzvārds tulkojumā no vācu valodas nozīmē — akmens un kalns. Vārds — vislatviskākais, kāds vien var būt. Man roku spiež Jānis Šteinbergs — vīrs, kuram nekas nav par grūtu, kurš latvieti sevī saglabājis gadu desmitos. Nemitīgi  pilnveidojies, neapstājies pie esošā, kā pats saka, bagātinājis sevi.

Man būtu jānodzīvo divtik, cik pašlaik, lai vismaz fiziski sajustu, kā tas ir — būt astoņdesmitgadniekam. Kāds būšu vai maz vispār būšu? Tāpēc novērtēju iespēju runāt ar vīru, kurš mūžā paspējis darīt visu vai gandrīz visu, ko vien sirds vēlējusies. Arī šodien viņam galva pilna domām, rokas — darba, kājas — spēka. Pirms sarunas viņš ar savu “bembīti” jeb BMW markas automašīnu bija izvadājis medu Iršu puses kundēm. Tāpat kā pagalmā un mašīnā, arī istabās visas lietas katra savā vietā. Pagalmā zem milzu kļavas satupušais zosu pāris uzmanīgi vēro svešinieku, sargājot savu pūkaino pēcnācēju pulciņu. Reksis gan skrien pretī un pirmajā brīdī sabož spalvu skaustā, bet vēlāk jau ir draugs un noguļ pie kājām visu sarunas laiku.

Pārdevēja laiks
Šis stāsts varētu sākties tālajā 1933. gadā Zaubes pagasta Dukuru muižā. Šteinbergu ģimenē togad piedzima Jānis. No tiem laikiem jubilāra albumā saglabājusies kāda fotogrāfija, kurā redzams viņa sievas tēvabrālis un lielā tolaik modernā iekārta — kuļmašīna “Imanta”. Jubilāra tēvs piedalījās Pirmajā pasaules karā, Tīreļpurvā cīnoties pret bermontiešiem, un vēlāk aizvests uz gūstekņu nometni Vācijā.
Savukārt Jānis pirms dienesta strādājis ceļu pārvaldē, bet nopietnāk tehniku iepazinis armijas laikā, četrus gadus dienējot Arhangeļskā lidlauka apkalpē. Pēc tam armijas formu nomainījis pret traktorista darbatērpu, un darbavieta bija Taurupes mašīnu un traktoru stacija. Par to laiku jubilārs tik nosaka — viegli jau nebija. Bet uz darbu ceļš vedis garām kādai mājai, un tajā dzīvojusi glīta meitene Velta. Strādājusi vietējā veikalā. Abi saskatījušies, un drīz vien Jāņa darba grāmatiņā tapis jauns ieraksts: “Pieņemts par mācekli Mēdzūlas veikalā”.
Atceroties to laiku, Jānis teic, ka Vitālijs Kindzulis, toreizējais Ērgļu patērētāju biedrības priekšnieks, tagad aizkrauklietis, 1966. gadā jauno ģimeni “atmānījis” no Liezēres puses Mēdzūlas uz Kokneses biedrības Iršu pagasta veikalu. Gandrīz vai ar varu iegrūdis smagajā mašīnā. Teju 30 gadu aizvadīts tirdzniecībā. Atšķirībā no mūsdienu pašapkalpošanās veikaliem tolaik katra prece pircējam bija jāpasniedz. Tas bija laiks, kad pēc preču pieveduma otrajā rītā pie veikala izveidojās kilometru gara rinda. “Tolaik cilvēkiem nauda bija, bet preču nebija. Tagad preces, kaut vienreizējas, ir, toties naudiņas nav,” jokojot savu stāstu papildina Jānis. “Redz, kā tai dzīvē viss mainās. Toreiz miltus, cukuru pirka maisiem, tagad vien kilogramiem.” Lauku veikalā bijis nopērkams gandrīz viss dzīvei nepieciešamais — pārtika, spaiņi, katli, lāpstas, radioaparāti, uzvalki, mēbeles. Preču krājums — ap 60 tūkstošu vienību. Katrai precei bijis savs kods, un tos visus Velta zinājusi no galvas.

Raksta turpinājumu lasiet laikraksta 19. jūlija numurā.

Portreti