Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Aizaugušās platības pārvērš tīrumos

Valles, Kurmenes, Birzgales un Stelpes pusē agresīvu zemes iznomāšanas politiku īsteno divi enerģiski cilvēki — Oskars Liepiņš un Oskars Dzilna. Viens lielvārdietis, otrs ogrēnietis. Savu darbību sākuši tikai pirms diviem gadiem, bet jau apstrādā vairāk kā 4000 hektāru zemes, un tas esot tikai sākums. Tā vietā, lai zemi pārdotu ārzemniekiem, šie vīri gatavi saviem spēkiem to sakārtot un aizaugušos laukus pārvērst auglīgos tīrumos. Jau iesākti projekti, kuru īstenošanai nepieciešams vien laiks un neatlaidība.

Bankas uzticējās
Liepiņa kungs izmācījies par agronomu, jau padsmit gadu darbojas lauksaimniecībā un neko labāku sev pagaidām neesot atradis. Kad iepazinies ar kolēģi, sākuši strādāt kopā, nodibinājuši SIA “Agronika” un “Tilbe Agro”, kurās šobrīd nodarbināti 25 cilvēki. No viņiem seši ir vallieši un birzgalieši. Lai arī  valstī ir liels bezdarbs, atrast, piemēram, labu mehanizatoru nebijis viegli.
Abas SIA pilnībā ir Latvijas uzņēmumi bez ārzemju kapitāla. Galvenā nozare ir graudkopība un kā papildu ienākumu avots — šķeldas ražošana. Straujajā izaugsmē esot palīdzējusi diezgan agresīva stratēģija, interesējoties par iespējām iznomāt zemi, kā arī banku uzticēšanās, aizdodot starta kapitālu. Atsaucīga ir arī Valles pagasta un Vecumnieku novada vadība, saprotot, ka jebkurš uzņēmums nozīmē gan naudas ieplūšanu pagasta kasē, gan jaunas darba vietas.
Kā lauksaimniecības SIA tās saņem platību maksājumus, aktīvi izstrādā projektus tehnikas iegādei, būvniecībai. Nesen par viena projekta līdzekļiem uzcelta kalte, kura iedarbināta līdz ar jaunās ražas novākšanu.
Sliņķi jāsoda
Bet 2008. gadā visu sākuši no nulles. Sākumā apzinātas lauksaimniecībā izmantojamās platības Daugavas labajā krastā — Suntažu, Madlienas, Meņģeles pusē, kopumā ap 2000 hektāru. Aiz šīm teritorijām šādas zemes ir mazāk, pārsvarā mežs. Tāpēc interesējušies otrpus Daugavai. Te par labu atzīta Kurmenes, Valles, Birzgales un Stelpes zeme. Viena no priekšrocībām — liela lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība vienuviet. Birzgales pagastā, kas ir Vallei kaimiņos, šāda zeme aizņem 9000 hektāru. Tik auglīga kā Bauskas un Dobeles pusē nav, bet sūdzēties nevar. Pašiem savas zemes  maz — ap 400 hektāru Birzgales un Lielvārdes pusē. Bija laiks, kad īpašnieki nelabprāt iznomāja zemi, bet ar laiku, redzot, ka kaimiņam lauki apstrādāti, attieksme mainās. Arī jaunā nodokļu politika, palielinot nodokli tiem saimniekiem, kuri savu zemi neapstrādā, ir pareiza. Ja reiz ir īpašums, tajā kaut kas ir jādara — pašam jāapstrādā vai jāiznomā.
Problēmas,
šķērsojot HES
Lai apsaimniekotu tik lielas platības, vajadzējis sameklēt tādu kā apmešanās vietu. Vitolda Skujas “Grantskalnu” saimniecība netālu no Valles  bijusi atbilstoša.
— Kad atnācām uz Valles pusi, dažviet jutāmies kā senie līdumnieki. Lauki bija aizauguši ne tikai krūmiem, bet pamatīgiem kokiem, — stāsta saimnieki. Tagad, septembra sākumā, jau var analizēt šīgada ražu. Puslīdz normāla, nav, ar ko palielīties. Ziemas rapša birums labi ja divas tonnas no hektāra, vasaras rapsi pašlaik kuļ, un par ražu varēs spriest, kad darbs būs paveikts, bet rādās, ka varētu būt virs divām tonnām. Vienīgais labums, ka graudu cena turas augsta, citādi būtu pavisam bēdīgi. Šogad grib apsēt 1000 hektāru ar tritikāli, kas ir mazāk prasīga un izturīgāka. Tā labi noder augu sekai, nomainot kviešus un rapsi.
Kamēr Vallē angāri un kalte tikai top, visu ražu nogādā Daugavas labajā krastā. Tas esot ļoti neizdevīgi. Viens no sarežģījumiem — svara ierobežojums pār aizsprostu braucošajām automašīnām pie Ķeguma HES. Bez kravas var pārbraukt, bet, ja mašīnas piekrautas, pretējā krastā var nokļūt, veicot liekus 100 kilometrus caur Rīgu vai Aizkraukli. Arī transporta līdzekļus lielā attāluma un intensīvās kulšanas dēļ nākas nomāt. Bet tas līdz laikam, kamēr Vallē būs uzbūvēti divi apsildāmie angāri — remontdarbnīcas un izejvielu noliktava, tehnikas novietne un kalte. Līgums ar celtniekiem paredz līdz ziemai visus būvdarbus pabeigti.
Ar Ķīnas “nav aršana”
Laikā, kad darbi graudkopībā apsīkst, daļa abu SIA darbinieku sagatavo tehniku nākamajai sezonai, citi nodarbināti celtniecībā, šķeldas ražošanas. Tas ir ieguvums arī pagastiem — gādājot materiālu šī produkta ieguvei, tīra aizaugušos grāvjus, ceļmalas. Par ražošanas apjomu var spriest pēc padarītā. Pagājušajā gadā, lai uz Zviedriju eksportētu saražoto — 7000 kubikmetru šķeldas, — bija nepieciešams kuģis. Liela daļa peļņas jātērē par transporta pakalpojumiem. Šogad pietiekami liela ir vietējo pircēju interese un saražoto, visticamāk, varēs pārdot Latvijā.
Lai veicinātu šķeldas izmantošanu apkurei, uzņēmējiem ir iecere pieslēgt papildus koģenerācijas staciju Valles katlumājai. Ražotu gan elektrību, gan siltumu. Vien esot jāatrod pareiza iekārta. Eiropa izbraukāta krustu šķērsu, pabūts arī Ķīnā, Krievijā, Ukrainā, bet katram no apskatītajiem variantiem ir savi mīnusi. Ķīnas iekārtai no trim ierīkotajiem motoriem viens strādā, kamēr pārējos remontē, un pie tam šo agregātu apkalpo ap 20 ķīniešu. Ja izvēlētos Krievijas piedāvājumu, uz šejieni atbrauktu inženieris, kurš Krievijā ražoto izturīgo “dzelzi” savienotu ar Eiropā tapušo elektroniku. Tas noteikti būtu ilgs un darbietilpīgs process. Savukārt Eiropas ražojumiem ir nesamērīgi augsta cena. Latvijā nav arī vietas, kur varētu aizbraukt un apskatīties, kā viens vai otrs agregāts darbojas, lai izvērtētu, kādu labumu tas devis. Otrs jautājums — ko darīt ar saražoto siltumu vasarā? Jo darbināt šādu staciju tikai apkures vajadzībām gada aukstajos mēnešos nav izdevīgi. Risinājums varētu būt lielas apkurināmas siltumnīcas būve.
Labāk savām,
ne meža cūkām
Visos apsaimniekojamajos laukos saimnieki sakārto arī veco meliorācijas sistēmu. Jaunu izveidot pašlaik būtu nereāli, bet arī vecās padomju laikos zemē liktās caurules, akas, grāvji, ja tos iztīra, darbojas nevainojami.
Ar laiku apstrādājamās platības palielinās, bet jau ar esošajiem 4000 hektāru, prātīgi plānojot, varētu iztikt pat bez Eiropas atbalsta. Šobrīd risinās izpēte, vai iespējams nodarboties ar lopkopību, cūkkopību. Šīs nozares dotu tūlītēju ienākumu, nevis kā graudkopība, tikai ražu novācot. No graudiem atsijā nestandarta produkciju un pārdod medniekiem, kuri to izbaro mežacūkām, bet labprātāk taču nobarotu savus lopus un gūtu lielāku ienākumu.

Dzīve laukos