Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar aitām jau no bērnības 2

Aina un Juris Dzērvinieki Zalves pagasta piemājas saimniecībā “Bērzi” vairākus gadus audzē aitas. Lopiņu nav daudz — desmit aitu un vienpadsmit jēriņu, četras govis, trīs telītes un pāris bullīšu. 

Kūts vispirms, tad māja— Kāpēc audzējat tieši aitas?— Ap māju ir daudz zemes, negribējās to aizaudzēt ar krūmiem. Sākumā domājām par Šarolē šķirnes gaļas govju turēšanu. Pieteicāmies Eiropas atbalstam piemājas saimniecībām. Pirmajā projekta gadā izveidojām dziļurbumu. Otrajā, izanalizējot visus variantus, tomēr palikām pie aitām. Mana māte viņas turēja, un es jau bērnībā aitas iemīļoju. Arī vīra vecākiem bija aitas, — stāsta “Bērzu” saimniece. — Mūsu —  Latvijas tumšgalvainās šķirnes aitiņas pirktas Skrīveros. Viņu saimniece pirmajos gados palīdzēja ar padomu.Par atbalsta līdzekļiem uzcēlām jaunu kūti, sakārtojām saimniecību, — lai būtu, ar ko naudu pelnīt. Tagad esam ķērušies pie dzīvojamās mājas atjaunošanas. Šogad plānojam pārdot teļus un jērus — būs nauda remontam. Vīrs — atbalstītājs— Kādi no aitkopības ir ienākumi?— Pirmajos saimniekošanas gados nekādu, — saka saimnieks. — Vilnu var iemainīt pret dziju, no tās sieva noadīja bērniem un mazbērniem zeķes. Kaimiņiem par aitu cirpšanu devām vilnu. Pašiem dzirkles pirkt pagaidām nav vērts. Tās maksā ap 300 latu un izmantojamas divas reizes gadā. Pēdējais cirpiens vēl stāv mājās, neesam domājuši kur pārdot. Nemazgāta vilna var stāvēt ilgi.Lielāki ienākumi ir gados, kad dzimst vairāk jēru.Domājam par nākotni, mēģināsim “iegrozīt” saimniekošanu tā, lai gūtu lielāku peļņu.— Pārsvarā saimniekoju viena, — turpina Ainas kundze. — Brīvdienās palīdz arī vīrs un dēls. Šobrīd ar piena naudu vien daudz grūtāk iztikt. Vīrs “nosponsorē” degvielu mašīnai, nopērk lopbarību. Buci pret kartupeļiem — Pagājušajā gadā nokāvām aunu Buci. Viņš divus gadus pie mums nodzīvoja, nācās mainīt.  Žēl — bijām viņu iemīļojuši, bet tā jārīkojas, lai uzturētu veselīgu ganāmpulku. Šajos gados pieradām pie viņa un viņš pie mums tā, ka kļuva pārlieku drošs. Kad būvējām piena māju, arī ar celtniekiem sadraudzējās. Arī augumā bija liels — kad atbrauca gaļas uzpircēji, jautāja — vai tik tas nav teļš? Arī šajā reizē norēķinājāmies ar preci pret preci — vienu daļu summas mums samaksāja ar kartupeļiem, otru —  naudā.— Jūs dzīvojat tuvu mežam. Vai meža dzīvnieki saimniecībai nodara postu?— Gadījās, ka vienu no mūsu govīm savainoja kāds no meža zvēriem. Atradām viņu  guļošu meža  malā ar divām brūcēm vēderā. Vīrs teica, ka, iespējams, mežakuilis vai briedis būs uzbrucis. Izsaucām veterinārārstu, sašuva. Mēnesi viņa nodzīvoja, bet tomēr nobeidzās. Ārsts teica — sirds neizturēja.Grib pati savas stelles— Ko esat iecerējuši nākotnē?— Man patīk katru gadu pamēģināt ko jaunu, — turpina Ainas kundze. — Pēc profesijas esmu audēja. Ja mājas remonts būtu pabeigts, gribētos izbrīvēt kādu vietu mazām stellēm. — Mana vecāmāte bija liela audēja, — piebilst saimnieks. — Atceros, istabā stāvēja lielas stelles un ar tām viņa “apaudu” visu māju — līdz pat segām. — Kad pieci projekta gadi būs aizvadīti, varēšu strādāt mierīgāk — nebūs jādomā par regulārajiem pārskatiem. Rudenī pirksim jaunu aunu. Esam sarunājuši ar saimnieci no Valles puses. Piedalāmies arī lauku apmežošanu projektā. Pirmajā gadā  mums piešķirs līdzekļus stādu pirkšanai, nākamajos gados — platības apkopšanai.Būs jāpaplašinās— Šad tad palasu grāmatas, kādu avīzi. Esmu sapratusi, ka nedrīkst nodoties tikai vienai nozarei, piemēram, tikai piensaimniecībai. Tāpēc cenšamies turēt nedaudz no visa kā. Kādreiz audzējām arī trušus. Vienu gadu Latvijā plosījās trakumsērga, baidījāmies, ka mūsējie nesaslimst. Pirkām dārgas vakcīnas. Vēlāk izlēmām trušus vairs neaudzēt. Tagad māte ar viņiem nodarbojas, tur ap trīsdesmit trušu — stāsta saimniece. — Gribas atkal audzēt zosis. Priecājāmies par iepriekšējām desmit, katra bija 4 — 4,5 kilogramus smaga. Arī zosis iemainījām vai atdevām draugiem un radiem. Esam domājuši par kūts paplašināšanu, lai būtu vairāk vietas aitām. Pavasarī gribam uzcelt siltumnīcu. Būs pašiem savi tomāti un gurķi. Arī šādi varēsim bērniem palīdzēt. Viņi mums ir četri — trīs meitas, dēls un jau divi mazbērni. Viena no meitām strādā Anglijā, pelna naudu dzīvoklim un mācībām. Lai arī prom no Latvijas daudzus gadus, tur palikt negrib. 

Komentāri 2

Dzīve laukos