Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Audzē ap trīsdesmit garaušu

Aldona Kārtiņa Zalves pagasta “Ievās” gadu audzē trušus. Neilgā laikā viņu savairojies paprāvs pulciņš.

Arī truši rej
— Vai trušus viegli kopt?
— Man, vecam cilvēkam viņus izdevīgi turēt — ēd samērā maz, neprasa lielu uzmanību, viegli kopjami, — stāsta Aldonas kundze.— Pirms trušiem turēju kaziņas, bet kļūstu vecāka, spēka arī mazāk. Dzīvoju viena un gribējās kādu dzīvību mājās. Ārsts aizliedza cilāt smagumus, tik vien kā trusi vēl drīkstu. Pagājušā gada februārī, dzimšanas dienā, man uzdāvināja trusieni. Nu jau viņu savairojies ap trīsdesmit. Truši savā starpā dala teritoriju un nav nemaz tik miermīlīgi radījumi, kā no malas varētu likties. Mātes dala teritoriju, rej un sit ar kājām uzbrūkot viena otrai. Tāpēc viņas laikus jānošķir. Daļa trušu mīt būros, daļa spriņģo pagalmā. Mazajiem ļauta vaļa, un viņi kopā ar savu māti var brīvi lēkāt pa kūti un sētu. Baroju viņus ar visu, ko ēd, bet īpašs gardums ir granulas. 
— Lieldienu “varoņi” domāti tikai skaistumam?
— Vienā metienā piedzimst astoņi līdz desmit, man ir trīs trušu mātes, trusēnu iznāk paprāvs pulciņš. Protams, ne jau smukumam vien viņus turu. Gaļa tiek radiņiem, draugiem, man arī garšo. Pati nekauju, dēls un mazdēls to izdara manā vietā. Ādas neģērējam, tie tikai lieki izdevumi. Šad tad truši arī skādi nodara, pērn dārzā apgrauza jaunos dzinumus, jo ēd visu, ko redz. 
Jācīnās ar jenotiem
— Kā truši sadzīvo ar pārējiem mājdzīvniekiem?
— Man ir trīs kaķi, suņi un vistas — visi sadzīvo. Nesen nopriecājos, cik jauki vakarā visi, bariņā pagalma vidū sanākuši, viens ar otru ķīvējās. Žēl, ka nebija fotoaparāta, skaista bilde būtu iznākusi.Agrāk, kad vīrs vēl bija dzīvs, dzīvojām citā vietā un arī turējām trušus. Mūsu mājas bija nomaļā vietā, un viņus sprostos neturējām. Ņēmās pa mežmalu un aktīvāki bija naktīs. Mēnesnīcā jauki paskatīties, kā garauši darbojas. Neviens nepazuda, visi atnāca atpakaļ uz mājām. Toreiz nebija tik daudz lapsu un jenotu. Nevajadzēja uztraukties par to, ka aiznesīs mūsu trušus. Nesen mājas tuvumā uzradās jenots, suns viņu noķēra, un kopš tā laika cits nav manīts. Rudenī, kad āboli sāk krist klāt arī jenoti. Viņiem āboli garšo, iegrauž un atstāj.
— Vai svinēsiet Lieldienas?
— Krāsošu olas, arī mazbērniem mācu kā tas darāms. Man ir seši mazbērni un seši mazmazbērni. Visi diemžēl pie manis svētkos nebūs. Agrāk, kolhoza laikā, Lieldienu tradīcijas vairāk ievērojām — šūpojāmies, priecājāmies, gājām ciemos pie kaimiņiem, jautri pavadījām laiku. 

Dzīve laukos