Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

“Kā ar lielu mietu samaisīta” 1

Zemnieks Uģis Rubenis no Daudzeses pagasta “Ziediņiem” šogad ar ziemājiem apsējis 170 hektāru zemes. Saimniecībā gatavojas pavasarim, pērk minerālmēslus.

Saimniecības pagalmā stāv kravas mašīna ar piekrauktu piekabi. No Lietuvas atvesti minerālmēsli, un “Ziediņu” vīri steidz tos izkraut. Parakstījis pavaddokumentus, Uģis Rubenis atvēl laiku nelielai intervijai.
Te ēd, te neēd
Jautāts, vai siltās ziemas ietekme jūtama arī ziemāju attīstībā, Rubeņa kungs atbild apstiprinoši: — Ar temperatūras svārstībām ir līdzīgi kā ar ēdienreizēm cilvēkam, kad vienu dienu ēd, citu — nē. Plus 5 grādos auga attīstība turpinās, zemākā temperatūrā  — apstājas. Dzīve būtu mierīgāka, ja laukus segtu sniegs un turētos mērens sals. Šīs nedēļas temperatūras pazemināšanās viņu īpaši nebiedējot.
— Toties siltais laiks dod iespēju mainīt ierasto darbu gaitu un, piemēram, vēl lieku reizi iestrādāt minerālmēslus?
— Saimniecībā darbus darām, kā ierasts. Esmu dzirdējis, ka daži ārvalstu zemnieki, kuri iegādājušies un apsaimnieko zemi Latvijā, jau februārī iestrādā minerālmēslus. Piemēram, laika apstākļi Dānijā un Latvijā stipri atšķiras un tur gūto pieredzi te nevar izmantot. Latvijā zeme jāapstrādā latviešiem, bet diemžēl valsts politika bija un joprojām ir tāda — kurš vairāk maksā, tam zemi pārdod. Ārzemnieks, kuram ir daudz naudas nopērk, nopērk uzreiz tik daudz zemes, ka mums vairs nekas nepaliek.
Ar rapsi vien nenopelnīt
Šis gads “Ziediņu” saimniekam saistīts ar lielām pārmaiņām. Izvēlēts jauns sadarbības partneris — kooperatīvs “Latraps”, arī banka mainīta, jo iepriekšējā savu politiku mainījusi tā, ka sadarbība kļuvusi neiespējama.
— Neesmu radis mētāties no viena pie otra, jo vienmēr ilgstoša sadarbība ir  izdevīgāka. Ir gan lielākas atlaides no piegādātājiem, vieglāki nosacījumi no bankas. Šogad šī sistēma vairs nedarbojas. Valsts ir kā ar lielu mietu samaisīta, — saka Uģis Rubenis.
— Vai ar kredītsaistībām veiksmīgi tiekat galā?
— Kredīti noteikti nav tas, kas mani uztrauc. Drīzāk jaunu zemes platību iegāde, noma. Šobrīd pārdošanas cena ir divtik sarukusi, un ārzemnieki šo laiku izmanto savā labā. Var saprast arī lauku cilvēkus, kuri, nonākuši bezizejā, zemi pārdod pirmajam, kurš piedāvā kaut cik pieņemamu cenu. Latvijas bankas aizdevumu piešķiršanu ir praktiski pārtraukušas, tāpēc vietējiem uzņēmējiem nav iespēju nopirkt zemi.
— Vai rapša audzēšana nākotnē nešķiet perspektīva?
— Tā noteikti nav monokultūra, kuru varētu audzēt gadu no gada vienā un tajā pašā vietā, cerot uz lielu ražību. Ziemas rapsis, protams, ir ļoti vērtīgs, bet to sēt var tikai ar četru gadu intervālu. Un ko darīt starpposmā? Arī laika apstākļi šajā pusē ir ziemas rapsim nepiemēroti. Tā ir kā cīņa ar vējdzirnavām, jo bieži tas neiztur ziemu un pavasarī jāsēj no jauna.
Prātīgi būtu Latvijā noteikt reģionus, kuros nodarbotos ar konkrētu kultūru audzēšanu. Zemgales augsne un laika apstākļi atšķiras no Vidzemes, tāpat arī lauku izvietojums. Zemgalē 500 hektāru lauks ir gandrīz vienlaidus, bet pie mums hektāri ir sadrumstaloti — daļu aizņem mežs un zināmu ļaunumu nodara arī tajā dzīvojošie mežazvēri.

Komentāri 1

Juris

Uģis ir kārtīgs vīrs. Viņu sen pazīstu.

pirms 9 gadiem, 2009.12.17 21:15

Dzīve laukos