Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kā rīdzinieks par aitkopi kļuva

Jolanta Reinvalde un Imants Dakša vēl pirms pusotra gada bija visīstākie rīdzinieki. Valstī sākās krīze, un Imants, celtnieks, palika bez darba. 30 gadu diendienā darītais bija jānomaina ar ko citu, kļūstot par aitkopi. Jolantas kundze turpināja darbu Rīgā, vadot grāmatvedības firmu.

Kamēr ideja “karsta”
— Kā sākās jūsu zemnieku gaitas?

— Vēl pirms diviem gadiem man bija sava celtnieku brigāde, 1000 latu alga, nekāda stresa. Vieni no pēdējiem objektiem bija daudzstāvu dzīvojamās mājas Čiekurkalnā. Kad pasūtījumi celtniecībā strauji saruka, vajadzēja domāt, ko darīt tālāk. Tā radās ideja pārcelties uz laukiem. Atrast vietu, izvēlēties kādu no nodarbēm. Aitkopība šķita vispiemērotākā.
Kamēr ideja bija “karsta”, to vajadzēja īstenot. Trijos mēnešos “izmalām” visus iespējamos variantus 100 kilometru rādiusā ap Rīgu. Kāpēc izvēlēta tieši šī vieta? Vispirms jau cenas dēļ. Bija piedāvājums par līdzīgu summu iegādāties zemi tuvāk Rīgai, bet bez ēkām, elektrības un pārējām komunikācijām. Tādēļ te, Bebru pagasta “Bērziņos”, bija vispiemērotākā vieta, kur sākt. Atnācām uz šejieni pērn martā. Protams, prātā paturējām arī rezerves variantu, to vieglāko — braukt peļņā uz ārzemēm. Vien šajā vecumā kuru katru darbu vairs nestrādāsi. Te esmu pats sev saimnieks — cik varu, tik daru. “Bērziņu” apkārtne ir arī ainaviski skaista. Netālu no mājas aug simtgadīgs ozols, tek avots. Ir man pašam sava, senos laikos stādītu liepu aleja, — ar lepnumu stāsta Imanta kungs. — Mājas pagalmā iestādījām bērzus, kuri jau labi ieauguši.
No A līdz Z
— Ar īpašumā esošo zemi pietiek, lai pabarotu ganāmpulku?
— Šovasar no 35 hektāriem apgūti un no aizaugšanas paglābti 10. Pārējie gaida savu kārtu nākamgad. Palielinājies gan aitu, gan arī trušu, kurus sākumā gribējām vien skaistumam turēt, skaits. Tuvojošos ziemu gaidām bez raizēm. Barība, ap 30 tonnu siena, sagādāta pārsvarā kaimiņu saimniecībās. Ar savām platībām pagaidām vēl nepietiek.
Pirms ķerties klāt aitkopībai, saimnieks par aitu audzēšanu izzinājis visu no A līdz Z. Internetā, grāmatās, sazinoties un tiekoties ar kompetentiem cilvēkiem. Arī šo to no veterinārijas apguvis, tādēļ nav bail būt klāt aitu mātēm atnešanās laikā. — Pirms tam pat sievietei dzemdībās nebiju klāt, te pēkšņi man piecdesmit jēru, kuri viens pēc otra “atskrēja” februārī, — smejot stāsta saimnieks. — Iemanījos gan nabas saiti pārgriezt, gan pirmpienu noslaukt. Pirmajā reizē ar zinīgiem cilvēkiem parunāju, šo to pierakstīju un darīju. Arī ziemā, kad laukā bija mīnus 30 grādu sals, nebija problēmu. Aitu ganāmpulks tik liels un veselīgs tapis, pateicoties elites klases Merino šķirnes aunam Bruno, kurš atvests no kādas likvidētas saimniecības Latgalē. Viņš ir pašā spēku briedumā — trīsgadīgs, un viņa “vecaistēvs” vēl joprojām ražīgi “strādājot”.
Tūkstoš mietu
Imants ir tukumnieks, Jolanta — “tīra” rīdziniece, kura ar nopelnīto savā firmā atbalsta šo saimniecību, jo, nodarbojoties ar aitkopību vien, pirmajos gados izdzīvot nevar. Sākumā, protams, bija nepieciešama nauda. No tehnikas ir iegādāts “bobkats”. Ar to var gan lielos akmeņus no lauka nostumt, gan šķūnī siena ruļļus trīs stāvos sakraut, no meža malku atvest. Šobrīd pabeigta aitu ganību iežogošana. Zemē sadzīts ap tūkstoš koka mietu, apjozts simtiem metru metāla žoga. Tā ierīkošanai iegādājāmies speciālu urbi, kas darbu atviegloja. Divos mēnešos kopā ar brāli tikām galā. Jāturpina darbs meliorācijas grāvju attīrīšanā. Kad atnācām uz šejieni, pagalms līdz jostasvietai bija ieaudzis dadžos, apkārt viena miskaste, ar “pamperiem” piemētāts dārzs, ēkas nolaistas, grāvji aizauguši, — atceras Imants. — Te ieguldīta ne tikai nauda, bet arī daudz darba. Vietas, kur augsts gruntsūdens līmenis, vajadzēja nosusināt, no jauna ierīkota kanalizācija, elektroinstalācija.
— Pirmajos mēnešos bija liels azarts, visu darījām “uz urrā”. Gribējām pēc iespējas ātrāk visu gatavu tā, kā iedomājāmies. Savulaik Imants bija Latvijas čempions brīvajā cīņā, vienmēr turējis sevi formā, tā ka lauku darbi kaulus nelauza. Gadās arī pesimisma brīži, kad gribas visu mest pie malas, pārdot aitas, aizslēgt vārtiņus. Bet tas ātri pāriet. Salīdzinājumā ar pērno ziemu šī, iespējams, būs grūtāka, — saka Jolantas kundze. — Aitu un darba vairāk, naudas mazāk.
Sunim bebri pusdienās
Kā mainījies dzīves ritms salīdzinājumā ar pilsētu? Ne televizors, ne politika saimniekus īpaši nesaistot, vien no pilsētas dzīves kā rituāls saglabājies alus kausa tukšošana pēc labi padarīta darba, Jolantai — Čīles sausā vīna glāze pie vakariņām. No rīta nav jāceļas, lai dotos uz darbu noteiktā laikā. Jolantai pirms tam bija skaisti, gari nagi, no tiem gan nekas nav palicis. — Modernās idejas par pareizo uzturu kļuva realizējamas — to, ko agrāk pirkām veikalā, tagad izaudzējam dārzā, piens no kaimiņu saimniecības. Arī suni barojam ar ekoloģiski tīru barību — saldētavā šim nolūkam glabājas pagājušajā vasarā vairāk kā divdesmit noķertu bebru, kuri cītīgi aizdambēja grāvjus un līdz ar to nopludināja laukus. — Galvenais ir sakopta vide, saimniecība, tāpēc dzīvojamās mājas remontu līdz galam nepabeidzām, gaidīsim labākus laikus, — saka saimnieki. Ja nebūtu krīzes, vai ko tādu būtu iedomājušies darīt? Noteikti nē, bet tagad varot droši teikt, ka šis variants labākais bija.

Dzīve laukos