Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kāpjam laukā no bedres 5

Pēdējā laikā piena ražošanā vērojamas jau agrāk prognozētas pārmaiņas. Piena uzpircēji paaugstina iepirkuma cenas, savukārt daļa piegādātāju “no spēles izstājušies” zaudējot cerības ar pienu nākotnē nopelnīt. Vai tā bija valdības stratēģija vai krīzes ietekmē radusies likumsakarība? Kā pārmaiņas izjūt vieni no lielākajiem  Aizkraukles puses piena ražotājiem, SIA “Jaunholandes piens” īpašnieki Kristīne un Vilhelms van Herki Kokneses novada Ratnicēnos, kuriem pieder 270 govju ganāmpulks, un Juris Driķis saimnieks no Seces pagasta “Grotēnu” saimnieks, kurš tur 20 govju?

Atkarīgi no lielvalstīm
Saruna ar “Jaunholandes piena” īpašniekiem notiek lauka malā džipā. Patlaban  saimniecību modernizē un ierīko mēslu novietni. Top nopietna būve ar mūrētiem pamatiem un sienām, un, kā stāsta Kristīnes kundze, tā būs lagūnas tipa, izklāta ar speciālu plēvi. Līņā lietus, bet laika apstākļi nav iemesls, lai darbus pārtrauktu.
— Pašlaik nākotne šķiet cerīga, jo piena iepirkuma cena paaugstinās. Krīzes ietekmē mainījusies tirgus situācija. Eiropā strauji palielinās pieprasījums pēc sviesta un piena pulvera. Abiem šiem produktiem iepirkuma cena cēlusies par 30 eiro tonnā, — stāsta Vilhelma kungs.
— To ietekmējis arī piena skandāls Ķīnā, kad tur atklāja piena sastāvam pievienotas veselībai kaitīgas vielas. Pieprasījums pēc piena strauji saruka, un piensaimniecībās bija spiesti izkaut govis. Ķīna zaudēja ap trešdaļu no visu govju skaita. Kad piena patēriņš atkal, tas vairoja kopējo piena deficītu pasaulē. Piena cenas pasaulē nosaka Jaunzēlande, kur ražo lēti un daudz labvēlīgo klimatisko apstākļu dēļ. Pasaulē arī strauji palielinās cilvēku skaits. Tas pieaug ātrāk,  nekā ražotāji spēj apmierināt pieprasījumu.
Kas labāks — kooperatīvs vai akciju sabiedrība?
— Interesanti, ka Rietumeiropā, kur ir senas siera ēšanas tradīcijas, pieprasījums pēc šī produkta nav audzis, drīzāk otrādi, — turpina saimnieki. — Sakarā ar daudzu piensaimniecību bankrotu tādās lielvalstīs kā Francija un Vācija veidojas piena deficīts. Vēl izteiktāk tas izpaudīsies nākamgad, un, nenoliedzami, šīs pārmaiņas skars arī Latvijas piensaimniekus. Lai arī Latvijā piena iepirkuma cena vienmēr ir ap sešiem santīmiem zemāka kā Rietumeiropā, tai būs tendence pieaugt. Lielāka iepirkuma cena tur saistīta ar augstākām pakalpojumu cenām, arī barības, zemes nomas cena atšķiras. Vēl būtiski šādai cenu starpībai — ārzemēs vairums piensaimnieku un piena pārstrādātāji apvienojušies lielos kooperatīvos, turpretī Latvijā piena pārstrādātājas ir akciju sabiedrības. Kooperatīvs piena iepirkuma cenu, piemēram, Dānijā nosaka tādu, lai tas tas būtu spējīgs samaksāt, savukārt Latvijas akciju sabiedrības maksā to tik, lai noturētu zemniekus mierā, radītu situāciju, kad vilks paēdis un aitas dzīvas.
Kooperatīvā zemnieks ir uzņēmuma līdzīpašnieks, un līdz ar to ir savstarpēja ieinteresētība. Pie mums, ja pareizajam cilvēkam ieslidina kādu naudas paciņu kabatā, var cerēt uz augstāku iepirkuma cenu. To pierāda arī Rīgas piena kombināta attieksme — kad uzņēmumam klājas grūti, daļu piena nepieņem, zemnieki to var likt, kur grib.
Pesimismam nav pamata

Daļu no šiem izmisumā nonākušajiem zemniekiem “paņēma” Lietuvas piena kombināti. Pusotra gada laikā daudzas mazās piensaimniecības Latvijā nonāca līdz bankrotam un izvēlējās neturpināt cīņu, citas, ekonomējot līdzekļus barībai, sabojāja  govis. Cieta piena kvalitāte, gan izslaukuma apjoms. Kamēr govs vasarā barojas pļavā, tikmēr viss kārtībā, bet ziemā tikai ar “plikiem” salmiem vien lopu pilnvērtīgi pabarot nevar. Mums vienādu izslaukumu izdodas noturēt visu gadu.
Nevar teikt, ka visas mazās saimniecības nolemtas izputēšanai. Tie, kuriem nav kredītu, arī ar divdesmit govīm šobrīd var izdzīvot. Latvijā cilvēki pārsvarā ir pesimistiski noskaņoti, bet domājam, ka tam nav iemesla. Nākamais gads būs salīdzinoši labāks nekā 2007. Izejvielu, graudu cenas ir kritušās, un, ja nekas kardināli nemainīsies pašreizējā tendencē piena iepirkuma cenai paaugstināties, situācijai kopumā vajadzētu uzlaboties.
Uzticība zudusi
— Šobrīd, kad situācija mainījusies, Rīgas piena kombināts atkal vēlas iepirkt pienu un gatavs maksāt pat santīmu vairāk kā lietuvieši. Ar šādām lietām nevar spēlēties. Daudzi zemnieki, tajā skaitā mēs, esam dusmīgi par šādu attieksmi, un uzticība šim uzņēmumam zudusi. Nu jau drīz būs divi gadi, kā pienu pārdodam vienam un tam pašam uzņēmumam — “Rokiškio pienas” Lietuvā. Arī lietuvieši palielinājuši iepirkuma cenu  — konkrēti mums no 12 līdz 18 santīmiem par litru. Savukārt Rīgas un Jēkabpils piena kombināts šobrīd piedāvā 19 santīmu, bet neredzam jēgu ko mainīt. Domājam, ka krīzes zemākais punkts ir aiz muguras, un šobrīd lēnām “rāpjamies laukā no bedres”.
Lielas izmaiņas paredz no 2015. gada, kad Eiropas Savienība grib atcelt kvotu sistēmu. Tas nozīmē, ka piena ražošanai nebūs ierobežojumu. Katrs varēs ražot, cik vēlas, ka tikai būtu, kur to pārdot. Lai arī tas izklausās daudzsološi, piensaimnieki  šādu bezkvotu sistēmu neatbalsta. Šādā tirgus modelī katrs cīnīsies par vietu un pazeminās cenu, cik vien iespējams. Arvien biežāk izskan priekšlikumi saglabāt jau esošo sistēmu vai ieviest abas paralēli.
“Grotēnu” saimnieku satieku Aizkraukles pilsētas sākumskolā, kurš viņš zēniem pēc stundām papildus māca galdniecības prasmes.
Skolotājs un lopkopis
Juris Driķis no Seces pagasta jau 15 gadu ir uzticīgs vienai piena uzpircējai — SIA “Aizkraukles piens”, par šo pakalpojumu savācējiem maksājot divus santīmus par litru. Visu vasaru pienu pārdevis par astoņiem santīmiem litrā, tagad — par 12. Vēl pirms krīzes domāts arī par sadarbību ar lietuviešiem, bet, tā kā iepirkuma cena bija augsta, palicis par savas valsts patriotu. Kad pērn Rīgas piena kombināts atteicās no zemnieku pakalpojumiem, Juris jau sācis domāt par ganāmpulka likvidēšanu. Īstajā laikā nāca lietuviešu piedāvājums, un šobrīd saimnieks ir apmierināts ar izveidojušos sadarbību. Piena savācēji pienu ved uz Jēkabpili, no turienes — uz Rokišķiem. Šobrīd, lai arī vietējie pārstrādātāji palielinājuši iepirkuma cenu, ne Juris, nedz arī, kāds cits zemnieks neko nedomā mainīt, jo uzticība esot zudusi. Paies neilgs laiks, un šo soli pašmāju ražotājiem nāksies nožēlot. Piens nav kartupelis vai grauds, kuru var nolikt pagrabā, apcirknī un nogaidīt izdevīgāku laiku pārdošanai.
Ja nebūtu lopu kādā brīdī varētu nonākt pie situācijā ka līdzekļu nav nemaz. Tā jau desmit gadu Juris vienu dienas daļu pavada skolā kā amatu mācības skolotājs, vakaros — pa kūti. Skolā samazināts gan stundu skaits, gan atalgojums, toties paaugstinājusies piena iepirkuma cena. Pagājušajā gadā bija otrādi — skolā varēja labi nopelnīt, bet piena iepirkuma cena bija ļoti zema. Viens otru kompensē.

Komentāri 5

Ratnicēni

Būtu labāk uztaisījuši attīŗīšanas iekārtas-savādāk grāvis,kurā viņi salaiž savus neattirītos notekūdeņus ir balts un smirdīgs.Nez vai Holandē viņi tā varētu rīkoties?Tur dabūtu pēc pilnas programmas.Bet Latviju tās visas ārzemju lielsaimniecības tikai aizcūko,bet visi priecājas.

pirms 9 gadiem, 2009.11.26 11:03

Gaļina

Tik tiešām īstenie latvieši - van der stūli un, kā kādreis teica Dobelis, van der dīvāni.

pirms 9 gadiem, 2009.11.26 17:34

Ilze

Kāpjam laukā no bedres, lai iegāztos gravā............

pirms 9 gadiem, 2009.11.30 13:12

svece

Kad iegāzīsies gravā un bļausi, tad to pamanīs un sūtīs autokrānu, kas izcels no gravas. Ja bedrē, tad pašam jātiek ārā.

pirms 9 gadiem, 2009.12.01 13:26

svece na sņegu

Ne tur tā lieta, ko raksta svece. Nav svarīgi grāvis, bedre vai grava. Palīdzību sniegs tikai tiem, kuri ļurbos un kauks pēc palīdzības. Ja kārtīgi strādāsi, tad tev atņems un iedos ļurbotājam. Tāpēc jau ir tas socdienests ar vistu priekšgalā.

pirms 9 gadiem, 2009.12.03 14:26

Dzīve laukos