Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kūtī strādā kā aptiekā

Neretas pagasta ”Strados” dzīvo Danute un Jānis Rudzīši. Nu jau pensionāri, abiem ap septiņdesmit, bet joprojām apsaimnieko 25 hektārus zemes, tur sešas govis, četras teles un aprūpē 12 bišu saimju.

Koki sargā māju— Jūsu mājas no visām pusēm ietver lieli koki. Šķiet, tā lielu sargu ieskauta. Vai tie jūsu senču stādīti?— Te mani priekšteči dzīvojuši vairākās paaudzēs. Cara laikā, tikko beidzās klaušas, viņiem par labu darbu ierādīja zemi, un uz tās vecvecāki uzcēla šo māju – nu jau būs vairāk kā simts gadu, —  stāsta saimnieks Jānis. — Netālu no mājas aug dižozols, kurš iekļauts aizsargājamo koku sarakstā, tepat, pāri pagalmam, vēl viens, kurš gan nav tik varens, līdzās tam – milzu goba. Kolhoza laikā strādāju par melioratoru, un sirdī vēl palikusi zemes mīlestība, ko tagad varu izpaust, to apstrādājot.Baktērijas nav muļķes— Darbadiena droši vien sākas ļoti agri?— Ceļamies ap puspieciem, Jānis dodas uz kūti, izslauc gotiņas, sešos jau ir klāt ir piena mašīna, — saka Rudzītes kundze. — Tā iegājies, ka ar slaukšanu nodarbojas vīrs, es tikai palīdzu — izmazgāju piena traukus, slaukšanas aparātu. Kā bijusi feldšerīte rūpējos par tīrību un kārtību kūtī. Ne velti piecus gadus Valmieras piena kombinātam pārdevām visaugstākās — ekstra klases kvalitātes pienu, tajā baktēriju un šūnu daudzums bija ļoti zems, jo rūpīgi strādājamām. Arī tagad ik pārnedēļu kūtī rīkojam pamatīgu tīrīšanu — mazgājam visu, no kā atkarīga piena kvalitāte. Nesen veicām piena analīzi. Pieļaujamais šūnu daudzums ir 400 tūkstošu vienā mililitrā, bet mūsu govju pienā tas ir 70, baktērijas drīkst būt 50 tūkstošu, bet mūsu govju pienā tikai 4000. Valmierasā un agrāk arī Neretas pienotavā brīnījās — kā tas iespējams? Es atbildēju — strādāju kā aptiekā. Trauki ir tīri, jo vienmēr paturu prātā — ja šodien kāds ierodas pārbaudīt, man nevarēs ”piesieties” par netīrību. Baktērijas jau nav muļķes — tām arī garšo labas lietas, tāpēc nedzīvo vis govju mēslos, bet vairāk traukos, kur glabās piens. Mazajās saimniecībās tīrību vieglāk nodrošināt, jo darba mazāk un katru gotiņu var labāk apkopt. 
Maizei nopelnīs vienmēr— Vai jūsu bērni vēlas dzīvot laukos?— Dēls Toms ir liels bitenieks. Beidzis Lauksaimniecības akadēmiju. Atceros, viņš septiņu gadu vecumā paklāja zem ābeles palagu un uz tā nopurināja bišu spietu. Tēvs tik to ielika jaunā stropā. Runājām ar dēlu, vai viņš nāktu uz laukiem dzīvot. Viņš ar mieru, bet tad nodarbotos tikai ar bitēm. Mēs, labu vēlot, aizrādījām, ka ar to taču daudz nenopelnīt, bet viņam daudz nevajagot. Patīk šejienes daba un tik, cik maizei vajag, jau iznāks. Meita Agnese ir māksliniece, izmācījās par arhitekti, tagad dzīvo un strādā Lietuvā.— Tad, kad zemniekiem vēl bija iespēja tikt pie kredītiem, iegādāties jaudīgu tehniku, daudzi iekopa savas zemes platības, un, skatoties uz arvien plašākiem laukiem, tie man sāka atgādināt Sibīrijas laikus. Pēc tautības esmu lietuviete. Mani, vēl mazu meiteni, kopā ar ģimeni, izsūtīja. Sibīrijas plašie lauki, kurus apstrādāja ar kombainiem, iederējās ainavā, bet Latvija ir maza, un tai pierastāka ir ainava, kad lauki mijas ar mežiem, puķudārziem. Šķēles pareģojums nepiepildās— Kādu jūs paredzat Latvijas nākotni?— Es ticu, ka dzīve uzlabosies. Nav ļaunuma bez labuma. Katras grūtības cilvēku norūda — teic Rudzītes kundze. — Nepatīk vien mūsu politiķu lielā mantrausība un ”aklums”. Latvija ir pārāk maza valsts, un mums to vajadzētu to vadīt kā vienu lielu saimniecību, bet mūsdienās katrs domā tik par savu labumu. Pirms vairākiem gadiem, kad Andris Šķēle braukāja pa Latviju tiekoties ar zemniekiem, man bija izdevība parunāt ar viņu. Toreiz viņam tā arī pateicu: “Jums nav pareiza politika — atbalstāt tikai lielos ražotājus, pazudinot mazos.” Viņš man jautāja: “Cik jums ir zemes?” Atbildēju.Viņš pretīm: ” Jūs neizdzīvosiet !” Un tas bija vēl tajos gados, kad par krīzi neko nenojautām. Es toreiz viņam atcirtu: “ Ziniet, es arī ar trim hektāriem izdzīvošu, un, ja man atliks laiks, vēl jūsu dārzus aiziešu paravēt, protams, ja man par to maksāsiet!” 

Dzīve laukos