Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nav kredītu, nav problēmu 8

Sanita un Gunvaldis Zariņi saimnieko Seces pagasta piemājas saimniecībā ”Zemgaļi”. Nodarbojas tikai ar dārzeņkopību. Kredītus nekad nav ņēmuši un tāpēc naktīs var gulēt mierīgi. Izaudzēto pārdod Aizkraukles tirgū un cilvēkiem, kuri jau daudzus gadus Zariņu produkciju ir atzinīgi novērtējuši.

Bez modernas tehnikas— Jau vairākus gadus mūsu saimniecības pamatnodarbošanās ir dārzeņkopība. Zemi nomājam no saviem vecākiem —  30 hektāru, no tās aramzeme ir tikai 14, — stāsta “Zemgaļu” saimnieks. — Divas lielās siltumnīcas aizņem ap 480 kvadrātmetru. Ir vēl viena mazāka, pērn nojaucām divas vecās, to vietā domājam celt jaunas.  Pārējais ir mežs un dīķi. Ikdienā palīdz divi dēli, cik var, arī vecāki. Paši vēl esam jauni, abiem 39 gadi, strādniekus nealgojam, tiekam galā saviem spēkiem. Sākām no nulles, pēc Saulaines tehnikuma beigšanas atnācām un palikām te dzīvot. Līdz šim esam iztikuši bez kredītiem. To var redzēt, paskatoties visapkārt —  nav mums modernas tehnikas un skaistas mājas.Tie, kuri paņēmuši lielus kredītus, patiesībā dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Dažiem zemes nav nemaz tik daudz, bet apstrādā to ar jaunu traktoru. Mēs tiekam galā ar vecu tehniku un nesūdzamies. Saprotu arī lielos saimniekus, viņi cenšas domāt par nākotni, aizņemoties naudu bankās un iegādājoties tehniku. — Vai kā vairums sākumā audzējāt lopus?— Kad pirms 17 gadiem sākām saimniekot, bija govis un cūkas, bet, kad pazeminājās gaļas iepirkuma cenas, lopus pamazām izkāvām. Uzskatu, ka pat vienu ragaini nav izdevīgi turēt. Pienu un piena produktus  iegādājamies no saimniekiem, kuriem daudz govju. No lopiem pilnībā atteicāmies pirms trim gadiem, sapratām, ka ar mazu skaitu lopu nopelnīt nevarēsim, bet daudz turēt negribējām. Apvienot lauku darbus ar lopkopību bija grūti, izvēlējāmies nodarboties ar dārzeņkopību, — stāsta Sanitas kundze.Mācās no kļūdām— Kā plānojat gada darbu?— Marta sākumā siltumnīcām klāsim plēvi, tā mums “daudzgadīga”, ietaupām, nepērkot ik gadu jaunu, —  saka Gunvalža kungs. — Lielu ienākumu saimniecībai dod siltumnīcās izaudzētais —  galvenokārt tomāti un gurķi. Pavasarī — salāti, sīpolloki, dilles, redīsi. Pašlaik šķiroju pērnos kartupeļus, vīrs katru dienu ar tiem brauc uz tirgu, — teic saimniece.— Pavasarī ir lielākie izdevumi un mazākie ieņēmumi, līdz pirmā raža nonāk tirgū.Nekad nevar zināt, kas katru gadu būs pieprasīts visvairāk, neaudzējam vairāk, kā spējam pārdot. Nesadarbojamies ar uzpircējiem, nemeklējam arī citus realizācijas veidus. No nopelnītā vasarā jāatlicina līdzekļi bērnu skološanai, jaunās sezonas sēklai. Minerālmēslus jau labu laiku neiegādājamies, nav vajadzības, arī cena tiem paaugstinājusies, neatmaksājas  tos lietot. Iztiekam ar kūtsmēsliem. Sēklas paši neievācam, gada sākumā iepērkam kvalitatīvu sēklas materiālu. Trijos hektāros audzējam kartupeļus, pushektārā — kāpostus un burkānus. Gadās arī, ka pirmos pavasara gurķus gaidām kā glābiņu. Nauda iztērēta, un ar to, kas pagrabos, daudz nopelnīt vairs nevar. Tad ar gurķiem atkal varam “nostāties uz kājām”.— Vai gadījušies arī neveiksmīgi gadi?—  Katru gadu ir tā, ka šis tas neizaug. Daži saka — jums jau viss vienkārši: iesēj, novāc un pārdod. Mēs jau nevaram panākt, lai viss izaug vienlīdz labi. Tāpēc jābūt daudzveidībai, nekoncentrējamies kādam noteiktam dārzenim. Tāpat jācīnās ar meža zvēriem, kuri pērn burkāniem lakstus noēda un tikai ar dakšām varējām tikt pie ražas, — atceras Gunvaldis.— Sagrauza galdabietes, kuras vairs nevarēja pārdot, atdevām vistām. Cīnāmies ar kaitēkļiem — to, kas aug atklātā laukā, miglojam, siltumnīcās gan pagaidām nav nācies to darīt, gurķi un tomāti izaug bez miglošanas. Neaudzējam un arī siltumnīcas neceļam daudzus gadus vienā vietā. Mācāmies no kļūdām.Parāds nav brālis— Ar kādām problēmām nācies saskarties?— Sākumā ar  Pārtikas un veterinārā dienesta atļaujām  gāja grūti. Mums izvirzīja tādas pašas prasības, kādas lielajiem tirgotājiem. Vēlāk līdz ar jauno lēmumu pieņemšanu situācija mainījās par labu mums, —  saka saimnieks. — Augu aizsardzības un Pārtikas un veterinārā dienesta prasības ir stingras, bet, kad vasarā sāk tirgoties citi, no viņiem neprasa neko. — Vai par kredītu saimniecības attīstībai neesat domājuši?— Kredītus neesam ņēmuši un arī turpmāk neņemsim, parāds nav brālis, labāk lēnāk, bet lai viss pašu. Nevar paredzēt, kāda situācija lauksaimniecībā būs pēc pusgada. Bagāti neesam un nebūsim, bet izdzīvot var, tikai jāstrādā.Tehniku iepirkām, zinot, cik varam atļauties, tajos laikos, kad turējām lopus, iegādājāmies traktoru.  “Tad labāk zem egles guļu”— Ja dārzeņiem vairs nebūtu noieta, vai varētu dzīvot pilsētā?— Vecākā paaudze iepērkas tirgū, bet jaunie izvēlas lielveikalus, visu safasētu, mazgātus kartupeļus un burkānus. Savus dēlus pie darba esmu pieradinājis, bet šad tad pačīkst, ka klasesbiedri vasarā var atļauties neko nedarīt, lai gan vasarā uz pilsētu nemaz neraujas. Arī pašiem nekad nav bijis vēlēšanās dzīvot pilsētā. Pat Jaunjelgava liekas par lielu un mums nepiemērotu. Tad labāk dzīvoju mežā zem egles nekā pilsētā, — saka Gunvaldis.Savā dīķī nemakšķerē — Vai pēc smagā darba saimniecībā vēl ir spēks un laiks kādam vaļaspriekam?— Svētdienas un pirmdienas ir brīvākas, kad uz tirgu nebraucam. Arī tad nevar vārtīties pa gultu un neko nedarīt. Mans vaļasprieks ir makšķerēšana, — Gunvaldis smaidot saka. — Lai arī pie mājas ir dīķis un tajā daudz labu zivju, priekšroku dodu Daugavai. Savā dīķī nekad nemakšķerēju, te jau viss ir zināms. Patīkams ir pārsteiguma brīdis, kad nezini, kas pieķersies. — Man darbs siltumnīcā dod gandarījumu, tāpēc neko citu nemeklēju. Varētu aizbraukt uz siltajām zemēm, bet, kad parēķina, ko par to naudu varam saimniecībā izdarīt — nopirkt siltumnīcai plēvi vai sēklu, negribas naudu notriekt, — piebilst Sanita.
— Kādas ir šīgada ieceres?— Šogad gribam atjaunot un paplašināt ābeļdārzu. Zemi pie meža esam iecerējuši izmantot eglīšu audzēšanai. Varētu zivis pārdot, jo dīķos viņu izaug daudz un lielas — tikai problēmas ar atļaujām zivju realizācijai.Pēdējos gados pircēji iecienījuši kāļus un ķirbjus. Šo dārzeņu platības domājam palielināt.Zemenes parasti izaudzējam tikai sev, ja šogad paliks pāri, vedīsim uz tirgu.Vienīgais, ko neesam pārdevuši — puķes, — saka saimnieks.

Komentāri 8

zuli

Nepazīstu šos cilvēkus, bert pēc rakstītā - lai viņiem, no sirds ,veicas

pirms 10 gadiem, 2009.02.12 00:03

Dace

Lai jums veicas! Kaut mūsu ierēdņi visiem spēkiem cenšas vietējos darbarūķus bremzēt, bet lielveikalus un ārzemju ražotājus atbalstīt, turieties!

pirms 10 gadiem, 2009.02.12 07:31

aizkraukliete

Tas tak mūsu ''Zemnieciņš"!!! Vienmēr cenšos pie viņa iepirkties. Lai viņem veicas!!!!!!!!!!!!!

pirms 10 gadiem, 2009.02.12 15:22

sama

Viņiem visgaršīgākie skābētie kāposti! Lai veicas!

pirms 10 gadiem, 2009.02.12 16:04

Juris

Kāposti tik tiešām ļoti garšīgi ir pie viņiem. Mēs arī daudz ko pie viņiem pērkam.

pirms 10 gadiem, 2009.02.13 17:17

Marta

Es ar iepērkos pie šā pāra! Veiksmi Jums!
Bet mīļie padomājiet ari par sevi! Nevar visu mērīt tikai ar jaunu plēvi un sēklām. Laiks un gadi ātri skrien,pažēlojiet taču savu veselību un nedaudz arī palutiniet. Kam tad tā rauties,ja žēlojat naudiņu kādam mazam ceļojumam!
Bet veiksmi jums tik un tā!

pirms 10 gadiem, 2009.02.14 14:12

velta

sirsnigi cilveki-lai veicas, visu ko darat ilai laimes mate lidzi staiga.....

pirms 9 gadiem, 2010.07.25 21:48

Dainis

Vai vēl vecos draugus no Bauskas atceraties?

pirms 8 gadiem, 2011.09.29 18:00

Dzīve laukos