Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pils ar tornīšiem nealkst

Aiviekstes pagastā, Zigrīdas Siņicas zemnieku saimniecībā ”Kalna Mežvēveri”, ”Jaunpakalnu” fermā, ir 170 ragulopu, un viņus kopj visa kuplā ģimene – saimniece, trīs bērni – meita, divi dēli — un viņu bērni.

Uz Kipru negrib— Ar ko jūsu saimniecība atšķiras no pārējām?— Mūsdienās cilvēks, kurš dzīvo laukos jau ir kas īpašs. Mēs esam izvēlējušies ne jau to vieglāko ceļu. Saimniecībā pamatā iztiekam ar saviem spēkiem, papildus pieņēmām tikai vienu strādnieku. Vedekla Santa ir grāmatvede, jo beigusi Jēkabpils lauksaimniecības tehnikumu. Te dzīvo viens no dēliem ar ģimeni, pārējie, arī es, šurp nākam tikai darba laikā, – stāsta Zigrīdas kundze. Darba netrūkst, paēduši un apģērbušies esam. Uzskatām ka esam  vidēju saimniecība, tūkstošus nepelnām un neknapināmies. Personīgi man neko vairāk nevajag. Man pietiek tā, kas ir, un par ceļojumiem uz Kipru un dārgiem auto nesapņoju. “Breša zemnieki”— Kādu lauksaimniecības nozari esat izvēlējušies?— Piensaimniecību.  Ja to var saukt par ražošanu, tad gaļas kombinātam pārdodam pa kādam pusotra gada vecam, 400 kilogramu smagam bullim. Peļņas no tā iznāk. Drīzāk to var saukt par krājkasīti – “kādu laiku bullītī liec iekšā naudiņu, barojot, un, kopjot  un kad naudu vajag – atdodam kautuvei un ieguldīto saņem atpakaļ, – stāstījumu turpina vedekla Santa. Slaucamas ir 75 govis, pārējās ir grūsnas teles, teliņi, buļļi. Lielajā kūtī strādājam no 2005. gada. Savulaik Aiviekstes pagastā bijām otrā zemnieku saimniecība. 1992. gadā, kad mūsu saimniecību reģistrēja saimniekus dēvēja par ”Breša zemniekiem”. Atalgo par uzticību— Kam pārdodat savu produkciju?— Tikai ”Lazdonas piensaimniekam”. Mūsu saimniecības pienam piešķirta preču zīme "Kvalitatīvs produkts” jeb “Zaļā karotīte”. Par pienu, kurš atbilst šīs preču zīmes prasībām “Lazdonas piensaimnieks” maksā 18 santīmu par litru, – turpina Zigrīdas kundze. Jāiegulda  vairāk darba un rūpju, lai šos kvalitātes standartus sasniegtu. Regulāri jāveic barības analīzes, tajā nedrīkst būt ģenētiski modificētu piedevu, lielāki ir ierobežojumi attiecībā uz slimojušo govju piena pārstrādi. Augsto standartu dēļ nākas paciest lielākus izdevumus – piemēram, ja pēc govs ārstēšanas ar zālēm,  pienu piektajā dienā var atkal pārdot pārstrādei, tad augstas kvalitātes pienam vajadzīgs divas reizes ilgāks laiks. Kāds varbūt jautās – kāpēc no vieniem pienu pērk par cenu, kas ir zemāka par 10 santīmiem, bet no citiem par tik augstu ? – Galvenā priekšrocība ir mūsu ilggadējā sadarbība ar “Lazdonas piensaimnieku”. Kopš 1997. gada esam sadarbības partneri, un mūsu uzticība tādējādi tiek atalgota. Šobrīd esam otri lielākie piegādātāji. Tajā laikā, kad citi pārstrādes uzņēmumi maksāja vairāk nekā “Lazdonas piensaimnieks”, daudzi pārmetās pie tiem, bet mēs palikām. Tagad uzticība vairakkārt ir atalgota. „Staigātājus” viņi atpakaļ neņem.— Vai nākotnē domājat paplašināties?— Pagaidām par to neesam domājuši. Kūts ir liela un atbilst lopu skaitam. Ja būvētu jaunu kūti, mēs saviem spēkiem tad vairs netiktu galā. Nāktos pieņemt strādniekus, un nav arī zināms, kāda nākotne būs piena pārstrādes nozarei.Kopā ar nomāto zemi apstrādājam ap 200 hektāru. Audzējam tikai zālāju. Tagad, pavasarī,  jāizved mēsli, vēlāk būs jāpārsēj daži lauki, jo nekultivētās pļavās neiznāk tik pilnvērtīga barība ziemai. Mēslojam tikai ar kūtsmēsliem, jo minerālmēslus pirkt nav izdevīgi. Par Eiropas atbalsta naudu esam sakārtojuši piena māju, iegādājušies slaukšanas iekārtas, piekabi, ierīkojuši dziļurbumu.  Jādzīvo prātīgi, naudas ir tik, cik ir, ja pārāk ar to “nemētājas”, izdzīvot var. Palikuši daži kredīti, kuri jāatmaksā, bet tie raizes nesagādā. Nesen avīzē lasīju par kādu saimnieku, kurš tagad nezina kā atdot parādus — iegādājies dārgu traktoru ,džipu sev un mašīnu sievai un tagad ir panikā. Pats vainīgs, gribēja dzīvot “trekni” – pāri saviem līdzekļiem. Bez ikdienas nav svētku— Kam tas viss? Šis smagais darbs, rūpes.— Bez ikdienas nav arī svētku, un domāt tikai par augstiem mērķiem nevar. Nodrošināt pamatu saviem bērniem un mazbērniem — tas pašlaik ir svarīgākais. 
Esmu daudz dzīvē redzējusi — biju izsūtīta uz Sibīriju. To saucu par dzīves augstskolu. Pēc visa piedzīvotā jūtos laimīga ar to, kas ir. Vairāk man nevajag – nealkstu pēc pils ar tornīšiem. Es pat negribētu lielāku labklājību. Pēc kara, kad nekā nebija un vajadzēja sākt no nulles, tad bija grūti, jo viss bija atņemts. Tagad nevienam neko nost neņem, ja savu dzīvi esi nepareizi iegrozījis, pats vien esi vainīgs. Lielākais prieks un gandarījums, ka bērniem un mazbērniem ir labi, tātad viss darītais bija tā vērts. Govis, darbs un nauda ir tikai līdzekļi. Cilvēciskās vērtības ir augstākas par visu.

Dzīve laukos