Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Saimniecību jaunajam vēl neuztic

Iršu pagasta saimniecībā ”Pumpuri” Jevgēnijs Ruža ar dēlu Mārtiņu jau desmito gadu audzē Herefordas šķirnes gaļas govis. Mārtiņš tur arī 20 aitu. 

Latvijas brūnās pārvērš par gaļas govīm— Kurš no jums abiem ir saimnieks?— Īpašnieks ir tēvs, es tikai lopu barotājs. Mums ir ap piecdesmit lopu. Patiesībā, cik viņu īsti ir, precīzi nezinu, tad jāiet skaitīt, — saka Mārtiņš — Kad ap 1998. gadu krasi samazinājās piena iepirkuma cena, kaimiņš man teica – ko tu ar to pienu ņemies? Toreiz pienu iepirka 2.5 līdz 5 santīmiem litrā. Nospriedu – lai taču viņi iet ellē! Nopirkām gaļas šķirnes bulli un pakāpeniski visas piena govis aplecinājām. Jaunas klāt nepirkām, — Mārtiņu papildina tēvs. — Es jau esmu pensionārs, bet dēlam vēl baidos saimniecību uzticēt — viņam tikai 25 gadu, bail, ka izsaimniekos. Ko tad darīs — gulēs zem egles? Puika vairākkārt prasījis, lai pārrakstu saimniecību viņam. Cer, ka zemes pietiks visiem — Audzējat arī aitas?— Lai pierādītu tēvam savu varēšanu, jau otro gadu, gādāju par divdesmit aitām, — turpina Mārtiņš. —  Protams, ar tik mazu skaitu nopelnīt nevar, vajadzētu vismaz piecdesmit. Šī ideja radās lauksaimnieku kursos Aizkrauklē, kad kāds paziņa piedāvāja manā zemēs ganīt viņa aitas. Kāda saimniece, šo pašiem kursu apmeklētāja piedāvāja iegādāties savas aitas. Vai no viņām ir peļņa, neesmu rēķinājis. Tā kā viss ir paša – tehnika, barība, lopiem pērku tikai sāli, tāpēc izdevumus grūti sarēķināt. Pērn, pārdodot aitas gaļas kombinātam, varēju nopelnīt. Kā būs šogad, nezinu. Vilnu, tāpat kā vairums aitkopju, izmantoju ūdensvada siltināšanai. Ja vēl pāris gadu situācija nepasliktināsies, aitu skaitu noteikti palielināšu. Ceru, ka būs vēl palikusi zeme apkārt kur saimniekot. Kopš mūsu pusē uzradušies briežu dārzi, daļa apkārtējās zemes izmantota šim mērķim, pārējo platību cenas cēlušās, katrs grib nopelnīt cerībā, ka viņa zemesgabalu nopirks par iespējami augstāku cenu. Šo pašu dārzu dēļ mazāk izšauj meža zvērus, piemēram, mežacūkas. — Vai visu zemi izmantojat tikai ganībām?— Aptuveni piektajā daļā zemes platību audzējam graudaugus. Mums ir savas dzirnavas, tēvs ir labs malējs. Pašu zemes par maz, tāpēc papildus nomājam, bet arī ar to nepietiek. Kopā ar nomātajām apsaimniekojam pāri par 100 hektāriem. Ne visas ganības ir vienlīdz auglīgas, un lielu skādi nodara mežacūkas. Tos laukos, kur pērn bija iesētas auzas, šogad visu izrakņājušas. Pēdējās nedēļas laikā katru vakaru ap divdesmit iznāk no meža, pēc viņām paliek melns “uzarts” lauks. Medību normas viņām nav noteiktas, pēdējos gados savairojušās lielā skaitā. Vasarā, rudenī labības laukos pusi ražas apēd.Galvu cilpā negrib likt— Ar ko vēl nodarbojaties?— Man patīk tehnika, — stāsta Mārtiņš. Atliek vienreiz paskatīties, kā to dara servisā, vēlāk pats varu mājās salabot. Tieku galā ar vieglo mašīnu, lauksaimniecības tehniku. Vienīgi elektronika sagādā problēmas. Par politiku neinteresējos — ar tādām lietām cenšos galvu nepiesārņot. Ziemā, kad saimniecībā darba mazāk, piestrādāju par pastnieku — nu zinu, kā tas ir. Dzirdēju, ka līdzšinējo divu pastnieku vietā Bebru un Iršu pagastā atstās tikai vienu. Toreiz mēs divatā knapi tikām galā. Gribēju pieteikties naturālās saimniecības statusam, bet gadījās problēmas ar naudu, — ieņēmumi viena gada laikā pārsniedza maksimāli pieļaujamos. Nieka trīsdesmit latu... Iepriekšējā gadā ieņēmumu bija par maz, jo gaļas kombināts uzreiz nesamaksāja par pārdoto, savukārt nākamajā gadā samaksāja gan par iepriekšējo gadu, gan par šo.  — Kas jūsu saimniecībā aktuāli pavasarī?— Gaidu kad atvedīs degvielu, lai varu sākt sēt. Līdz šim ceļiem bija masas ierobežojums, smagā tehnika nevarēja pārvietoties, šodien braucu —  zīmes bija noņemtas. Apkārt braucot neievēroju kādu darbību laukos, visi vēl nogaida. Šķiet ka šogad būs grūtāk laukus apstrādāt — zeme ziemā nav izsalusi, arot velēnu apvērsīs un tāda paliks, nesadalīsies. Vajadzētu jaudīgāku tehniku, bet pagaidām pat nedomāju par to. Kredītu negribu ņemt, pat ja dotu. Paņemot esi ielicis galvu cilpā, atliek vien paraut to. Kaut gan tajos labajos gados varbūt vajadzēja riskēt, tehnika bija lētāka.  

Dzīve laukos