Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Traucē mežazvēri un lūstošā tehnika 1

Iršu pagasta saimniecībā “Līdumi” Bruno Zēliņš joprojām ir uzticīgs bioloģiskajām saimniekošanas metodēm. Bez ķīmijas izaudzētus graudus un zāli izbaro ap 50 slaucamajām govīm, bet kopā ar teļiem, grūsnajām govīm barība nepieciešama 150 lopiem.

Divi punkti mīnusā

Saviem spēkiem un bez valsts atbalsta pirms diviem gadiem uzbūvēta graudu kalte. Pirms darbu sākšanas palīdzība meklēta, cenšoties piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu, bet projekta apstiprināšanai kaltes būvniecībai pietrūka pāris kredītpunktu. Zēliņa kungam divi punkti mīnusā ieskaitīti automātiski tikai tāpēc, ka viņš ir pensionārs. Līdz ar to nekādu cerību atbalsta saņemšanai. — Uzskatu, ka tā ir cilvēku diskriminācija, līdzīgi kā acu vai miesas krāsas dēļ, — piebilst “Līdumu” saimnieks. — Tā nu kalte tapa tikai par saviem līdzekļiem. Jau divus gadus neesmu atkarīgs no citiem un savus graudus kaltēju pats. Pašlaik izmantoju mazu daļu no kaltes potenciāla, bet nākotnē, paplašinot saimniecību, būs taisni laikā.

Mazāk sev, vairāk govīm

— Šobrīd, iesaistot minimālu skaitu cilvēku, ar darbiem tiekam galā, — turpina Zēliņa kungs. — Saimniecībā strādā trīs slaucējās un traktorists. Saimniecības grāmatvedību kārtoju ar  Lauksaimniecības konsultāciju dienesta palīdzību. Savas tuvumā esošās mājas jau kolhoza laikā pārdevu, un dienās, kad iznāk pabūt saimniecībā, mitinos dzīvošanai pielāgotā kravas konteinerā, bet šogad līdz rudenim plānots iekārtoties jaunajā dzīvojamajā mājā, lai kā cilvēks vakarā atpūšoties pasēdētu pie televizora, iedzertu aliņu. Līdz šim domāts pārsvarā par saimniecības pilnveidošanu. Modernizēta kūts, slaukšanas un dzirdināšanas līnija. Gadu no gada palielinu ganāmpulku. Šobrīd ienākumi ir galvenokārt no piena un meža. Pirms pāris gadiem, kad kokmateriālu eksports bija rentabls, varēja labi nopelnīt. Meža platība ir ap 120 hektāru, bet visu laiku jau ar to vien nepelnīsi, lai arī valsts sekmē platību apmežošanu, nevis otrādi. Uzskatu, ka prioritātei jābūt lauku iekopšanai.

Pienu Rīgas piena kombinātam

— Vai esat jau sācis kult?

— Graudaugi vēl nekulti, jo pēkšņi salūza siena prese. Pirms pāris gadiem iegādāta, it kā Anglijas ražojuma, vajadzētu būt labai. Kur tās patiesībā izgatavo, nav zināms. Satinusi ap 6000 ruļļu, pēkšņi pievīla. Biju Rīgā pēc detaļas, nomainīju un konstatēju, ka arī otra presei pretējā pusē ir bojāta. Rezerves detaļu piegādātāji teic, ka Latvijā jau sešās saimniecībās bijusi līdzīga ķibele. Acīmredzot tehnika nav izturīga.
Ir arī mazs un savu laiku nokalpojis kombains, bet pašlaik ar to tiekam galā. Nākotnē jādomā par jauna iegādi.

— Jums ir bioloģiskā saimniecība Kādas ir šādas saimniekošanas priekšrocības?

— Protams, bioloģisko saimniekošanu stutē tikai subsīdijas. Ja tās saruks, tad šādai saimniekošanas metodei nebūs nekādas jēgas, jo pašlaik manis saražoto pienu tāpat salej kopējā katlā. Cita lieta, ja to nodalītu un pārstrādātu bioloģiskajos piena produktos. Iedzīvotāji mazās maksātspējas dēļ šobrīd izvēlas lētāko, nevis veselīgāko.
Pienu pārdodu Rīgas piena kombinātam. Pašam, protams, neatmaksājas vest, tāpēc sadarbojos ar kādu saimniecību no Ērgļiem. Viņi savāc pienu no vairākām saimniecībām Iršu un Kokneses pusē. Tā tas notiek jau vairākus gadus, un es nemētājos no viena uzpircēja pie otra. Gadās, ka piesola kāds augstāku cenu, bet pēc neilga laika maksā vēl mazāk kā iepriekš.

Bez kredīta būtu “uz zaļa zara”

— Vai sadarbojaties ar Skrīveru zemkopības institūtu?

— Esmu iegādājies āboliņa sēklas un vairāku gadu laikā pārliecinājies, ka šīspuses mālainajā augsnē tieši āboliņš padodas vislabāk. Pārbaudot augsnes sastāvu, to ieteica arī Skrīveru institūtā. Vienu gadu sēklas nopirku “Latvijas sēklās”, un togad nekas neuzdīga. Apsēju lielu platību. Negribas vairs eksperimentēt.
Otra liela nelaime ir pārmērīgā mežazvēru interese par labību. Mednieki apkārt šaudās, bet labuma no tā nav. Mežacūkas laukus izbradā, noēd lielas platības.

— Kādas ir nākotnes ieceres?
— Gribētos, bet nav laika, nodarboties ar tiešo tirdzniecību. Tam nepieciešama tehnika, savukārt tai — līdzekļi. Nākamgad, kad nomaksāšu visus kredītus, varbūt šo ieceri realizēšu. Ja nebūtu kredīta, dzīvot būtu vieglāk. Tā kā saimniekošanu sāku no nulles, naudu aizņēmos tehnikas iegādei. Nebūtu kredīta, varētu domāt par celtniecību.
Protams, esmu domājis par kūts paplašināšanu. Šobrīd daļa teļu ir āra novietnēs. Lielākam lopu skaitam būs jāpaplašina arī lauku platība. Negribas apstāties un samierināties ar sasniegto. Ceru, ka nākotnē mainīsies arī valsts politika un bioloģiski ražotai pārtikai būs gan atbalsts, gan noiets.

Komentāri 1

xxxxx

Cepuri nost Imanta kungam par to, ka viņš nenolaiž rokas un turpina strādāt.
Kaut mums būtu vairāk tādu Cilvēku ar lielo burtu!

pirms 10 gadiem, 2009.08.12 16:29

Dzīve laukos