Invalīds nav cilvēks. Ne tikai tulkojumā un valdībai

Pēdējās dienās uzpeldējusi informācija, ka paraolimpietis Silovs atstāts bez naudas balvas. Valdība miljonus dala pa labi un kreisi, bet cilvēks, kurš nes arī Latvijas vārdu pasaulē, ir tieši nekas. Arī soctīklos daži ir atļāvušies šo lietu komentēt. Kā jau ierasts - viņi ir viszinošākie arī šajā lietā. Invalīda ikdiena gan rit tikai atkarībā no viņa paša. Vai tad citi ko palīdz? Labākajā gadījumā novēršas. Vai tad Apeirons un Sustento būtu, ja paši invalīdi nemēģinātu ko darīt?
Invalīdiem med zāles pienākoties ar atlaidēm. Tikai ne tiem, kas invalidāti ieguvuši nelaimes gadījumā. Pirms daudziem gadiem manai ģimenes ārstei tādi bija tieši divi. Vai slimība kā tāda arī nav nelaimes gadījums?
Tā nožēlojamā avārija, kad kāds piedzēries, kurš nositās, atļāvās izmainīt manu un ģimenes dzīvi, izmainīja dzīvi arī daudziem, kas līdz tam strādāja manā vadībā. Kas par to domā? Laiks iet un katrs tiek galā ar savu ikdienu, kā prot un var.
Vislielākie ieguvēji un situācijas izmantotāji savā labā bija mani radi. - Ja tu nebrauksi uz to sanatoriju, sarunāsim, ka tevi ieliek slimnīcā. Slimnīcu negribēju, kārtējo reizi bez jēgas. Bez jēgas izbaudīju sanatoriju, kaut pati gribēju uz Vaivariem ( tur vismaz bija zirgi). Par to, kas man pazudis, arī nav jēgas runāt.
Kurā valstī vēl ir invalīdi? Varbūt tomēr labāk cilvēki ar īpāšām vajadzībām? Kuri arī IR cilvēki