Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Par kādu 4 gadus vecu rakstu un mediju atbildību!

2005.gada 20. maija avīzē ""Bauskas dzīve"" uzrakstīju šādu rakstu:
""Vai tiešām nesvarīga tēma?
Latviešu biedrības namā 9.maijā tika rīkota konference diskusija "'Viens gads Eiropā - sasniegtais un izaicinājumi"". Piedalījās Andris Gobiņš, Aigars Kalvītis, Andris Piebalgs, Edvards Kušners, Aigars Freimanis. Par izaicinājumiem un plāniem runāja ekonomikas ministrs Krisjānis Kariņš, Māris Sprindžuks - Nacionālā attīstības plāna koordinators - un citi. Par šo pasākumu plašsaziņas līdzekļos bija ļoti skopa informācija, piemēram, radio bija fragmenti no A.Piebalga intervijas.
Tajā pašā laikā diendienā dažādu līmeņu gan politiski ievēlētas, gan ieceltas amatpersonas izsakās par attīstības vīzijas un naudas trūkumu, tagad arī par darbaspēka aizplūšanu uz Eiropu un Ameriku. Vai tieši pašlaik nebūtu īstā reize, kad žurnālisti varētu paši saprast un saviem lasītajiem, klausītājiem un skatītājiem pārādīt, kā domā par Latvijas nākotni tautas ievēlēti politiķi? Kaut kādu iemeslu dēļ par šo tēmu ir ļoti nekvalitatīva sabiedriska diskusija, lai gan iespējas uzdot jautājumus un sagaidīt būtiskas atbildes ir liela.
Konferencē Uldis Osis atzina, ka, piemēram, lieliskais iekšzemes kopprodukta pieaugums patiesībā balstās uz tirdzniecības centriem, nekustamo īpašumu un kredītu izsniegšanu. Tātad pievienoto vērtību nosaka nevis kaut kādas augstās tehnoloģijas, ko Latvijas iedzīvotāji ir spējīgi saražot, bet galvenokārt, piemēram, nekustamo īpašumu cenas celšanās, kas šajā gadījumā ir pievienotā vērtība.
Kāds augsto tehnoloģiju pārstāvis atzina - lai gan formāli valsts ir pateikusi par orientāciju uz eksakto izglītību, praksē nereti notiek kaut kas cits. Piemērus varētu minēt vēl, bet raksta mērķis ir rosināt domas par to, kāpēc tiek uzskatīts, ka vidējais masu plašsaziņas līdzekļu patērētājs nav pelnījis par šīm tēmām uzzināt. Vai viņš visu zina, vai viņu nedrīkst lieki satraukt? Vai tiek uzskatīts par muļķi?
Katrā ziņā ir viens pilnīgi neapstrīdams fakts - visas pārtikušās demokrātijas ražo preces ar augstu pievienoto vērtību. To dara izglītoti un profesionāli cilvēki, kas tiek labi apmācīti jau skolā, tālāk profesionālas izglītības vai augstakās izglītības sistēmā. Protams šīs sarunas var atklāt mūsu pašu ievēlēto politiķu kompetences robežas un arī mūsu ne vienmēr objektivos izvēles kritērijus. Ja kāda televīzija, radio vai avīze nedaudz pakritizēs vidējo pilsoni un viņa ievēlētā politiķa spējas redzēt tālāk par četriem valsts nākotnes gadiem, vai tad vidējais pilsonis vairs plašsaziņas līdzekļus nepatērēs?
Nemaz tik ilgi nav jāgaida vēlēšanas. Kāpēc gan lai mēs nepieprasītu reāli pārbaudāmus solījumus? Kaut kādas prognozes jau ir, piemēram, ārstu algas pēc dažiem gadiem sasniegs tagad pieņemamo 500 latu robežu. Tas netieši liecina, ka politiķi kalnus gāzt negrasās, un ne vēlētāji, ne žurnālisti to pat nemēģina prasīt.""



Tas ir interesanti, tad pētīju avīzes un skatījos valsts un komerciālās televīzijas un tiešām - nu netika uzvērts tas , kas tika aktualizēts šajā konferencē. Interesanti, kāda tad ir mediju atbildība par krīzi? Televīzijas varētu patīt atpakaļ vecos sižetus, kur tās šos akcentus ir darījušas pieejamus saviem mīļajiem skatītājiem un avīzes atrast rakstus un intervijas, kur tagad pietiekušies lielie speciālisti un krīzes analītiķi jau tad saka - uzpūsta mums tā ekonomika, neko pārāk reālu neražojam, pūšam burbuli. Kur tas ir? Vai mediji spēj atskatīties 4 gadus atpakaļ? Vai tauta ies uz bibliotēku un skatīsies 4 gadus vecas avīzes un izdarīs secinājumus?