Atņem manu vainadziņu

Nezinu kā citiem, bet man vēl tagad svētku pēcgarša mutē. Un tai klāt arī pašpārmetumi: kam man tik daudz vajadzēja to šašliku ēst? Indriķis vainīgs. Pierunāja braukt Jāņus svinēt pie viņa Latgales radiem, kaut gan labāk būtu sēdējusi pie televizora un skatījusies, kā Raimonds Pauls māk­slīgi modelē svētkus Rīgā. Vismaz nebūtu sapampusi no negulētas nakts un nespiestu kuņģī. Mans ģimenes stiprināšanas plāns arī cieta sakāvi. Biju lasījusi, ka vasaras saulgrieži ir laiks, kad pastiprināti izjūtam un apzināmies savu seksualitāti, kā arī varam to spēcināt, uzlabojot partnerattiecības un vairojot savu enerģiju un spēku, saskaņu ar mīļoto cilvēku. Tieši tas, kas man vajadzīgs! Sākumā domāju, ka viss ies, kā smērēts: iedzērām aliņu, dancojām, tad Indriķis noņēma man vainadziņu un teica: “Nu, kur ir mana mīļā meitene? Kur viņa ir?” Es jau saspringu un domāju, ka viņš uzmetis aci kādai latgalietei. Bet ko viņš? Manu skaisto vainadziņu uzlika govij, kas ganījās turpat pļavā. Labi, ka tā. Pēc tam gan viņam vairs neļāvu dzert to latgaliešu alu, ēdām tik šašliku, kad tad vēl pie tāda tiksim. Tagad nauda iztērēta un atkal “jāsēž” uz salātu diētas.

Kultūra