Cīņā ar kurmjiem vecās metodes neder

Nezinu  gan, kurš bijis tas gudrais, kas teicis, ka darbs dārzā nomierina un palīdz samazināt stresu. Manu nervu sistēmu tas traumē vairāk nekā mūsu hokejistu spēle pasaules čempionātā  ar vāciešiem un sižeta pavērsieni nu jau mūžībā izvadītajā seriālā “UgunsGrēks”.

Nesaprotu, ar ko mans dārzs iemantojis kurmju labvēlību? Kas viņiem tajā tik ļoti patīk? Spriežot pēc  mana  dārza tagadējā izskata,  kurmji gatavojas  ar mani karam. Viens rakums lielāks par otru. Bet es jau arī nedomāju padoties. Esmu uzzinājusi dažādus senču paņēmie­nus, kā tikt no viņiem vaļā. Galvenais, ko par viņiem uzzināju — kurmji ir estēti. Viņi necieš dažādas smakas. Dzirdēju, ka cīņā ar viņiem ļoti iedarbīgas ir siļķu galvas. Nopirku trīs kārbas ar lielajām siļķēm, sabakstīju galvas aliņā, bet kurmji jau nav muļķi — viņi tām iet ar līkumu un rok citur. Galu galā esmu nopampusi no siļķu ēšanas un visu laiku jūtu slāpes. 

Pirmdien domāju, jāpamēģina aizbaidīt ar dīzeļdegvielu — izlūdzos  Indriķim, lai atvēl no saviem krājumiem, salēju aliņās, bet rakšanas darbi nav apstājušies. Rozālija kurmju aizbaidīšanai ieteica pamēģināt dabīgu līdzek­­li — granulētus  vistu mēslus. Rezultātā pati “smaržoju” pēc vistu kūts, bet kurmji tik strādā. Tiešām čakli dzīvnieciņi.

Domāju, izvēloties  ieročus cīņā pret kurmjiem, nav ņemts vērā viens svarīgs faktors — viņi, tāpat kā cilvēce, attīstās, un vecās metodes  te vairs neder.


Kultūra