Dārzam jābūt prieka avotam

Nemaz nepriecājos par četrām brīvdienām. Ja nopietni — vai tad tās ir brīvdienas? Kad būšu pensijā, noteikti dzīvošu Rīgā. Tur visi atpūšas kā normāli cilvēki — sēž parkā uz soliņiem, klausās putnu balsīs, apmeklē izstādes, iet uz kino, bet te — īsts vergu darbs. Tas tikai tāpēc, ka Indriķim visu laiku ir par maz.

 Pagājušoziem mums nosala etiķkoks. Vai tad par to būtu jāsatraucas? Iznāca tāds skaists, dekoratīvs dārza elements. Varēja gan putniem būrīti pielikt, gan vasarā ziedošus puķpodus sakārt. Bet nē! Indriķim mani jāspīdzina — izrāva to koku, un tagad man tur jāiekopj puķudobe. It kā man tiešām nebūtu, ko darīt! Tagad taču ir tik atbildīgs posms visas tautas vēsturē — jādiskutē par nākamo prezidentu, kādam viņam būt. Bet es jūtos kā  tāds kurmis. Patiesībā jau vainīgi kaimiņi, viņi taču ik pa brīdim pie sētas apjautājas, ko mēs esam padarījuši. Kā tādi revidenti! Un Indriķis negrib kaunā krist. Viņi tagad iecerējuši uzcelt trīs siltumnīcas — visu laiku kaut ko lodē un metina, bet mēs ar savām plēvju būdiņām izskatāmies kā nabaga radinieki. Ka tik Indriķis arī nedomā viņiem līdzi dancot!

Patiesībā jau sirdī es tāda dabas meita vien esmu — man patīk pasēdēt svaigā gaisā, pačurkstināt desiņas, parunāties ar draudzenēm, papriecāties par puķītēm. Dārzam taču ir jābūt prieka avotam, bet Indriķis to negrib saprast.

Kultūra