Nedrošās sulas

Cik labi, ka svētki nav mūžīgi! Lieldienās ciemos atbrauca Indriķa radi, un es gribēju paspīdēt un parādīt, cik esmu saimnieciska!  Taču mazlietiņ pārcentos ar ēdienu degustēšanu. Nevaru taču viesiem dot, piemēram, pīrādziņus, kurus pati neesmu nogaršojusi. Nogaršojot vienu, nevar izjust tā īsto garšu. Ar rasolu tāpat. Trešajā brīvdienā jutos kā Lieldienu ola, kura par ideālāko sporta veidu uzskatīja velšanos. Lai mazinātu ēšanas grēka raisītās sekas, ar lielāko prieku piekritu iet līdzi Indriķim uz mežu pēc sulām, jo galu galā tas taču ir bīstams arods. Tagad jau nevar kā vecos laikos urbt, kur patīk — vajadzīga atļauja. Dzirdēju, ka dažiem sulu tecinātājiem esot jāmaksā sods dažu simtu eiro apmērā. Bet mans Indriķis ir drosmīgs un lielīgs kā ērglis un man tik kā ar urbi borē: “Tas ir valsts mežs, tātad arī mans!” Galīgi jocīgs! Nez kādu meldiņu viņš dziedātu, ja piemērotu sodu? Es tomēr drošības pēc līdzi uz mežu paņēmu teātra binokli un Indriķim atļāvu bērziem tuvoties tikai tad, kad tuvumā nemanīju nevienu “potenciālo ienaidnieku”. Tāda dīvaina sajūta gan bija — šķita, ka mežā kaut kas brikšķ un bērzu sargi mūs tūliņ notvers, bet viss beidzās labi. Tagad Lieldienu labumus no sevis  skaloju ārā ar sulām. Indriķim pavēlēju beigt tecināt sulas. Drošāk nopirkt tirgū!

Kultūra