Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Aprit 80 gadi kopš Kārļa Ulmaņa rīkotā valsts apvērsuma Latvijā

Šodien aprit 80 gadi, kopš Latvijā 1934.gada 15.maijā tika rīkots toreizējā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa un viņa līdzgaitnieku valsts apvērsums, atlaižot Saeimu un aizliedzot politisko partiju darbību, tādējādi demokrātiskā valstī tika ieviests autoritārs režīms.

Latviju trīsdesmitajos gados, tāpat kā lielāko daļu Eiropas valstu, arī skāra autoritāro režīmu veidošanās vilnis. Toreizējais valdības vadītājs Ulmanis, vienas no Latvijas ietekmīgākajām partijām - Zemnieku savienības - vadītājs, 1934.gada 15.maija naktī veica "klusu" un sabiedrībā gandrīz nemanāmu apvērsumu.

Tautas ievēlētais parlaments - Saeima - tika padzīta. Šis notikums neizraisīja gandrīz nekādu pretestību. Nākamajā dienā, 16.maijā, attaisnojot savu rīcību, Ulmanis teica, ka veicis apvērsumu tāpēc, ka ekstrēmie spēki apdraudējuši valsts drošību.

Gandrīz viennozīmīgi Latvijas vēsturnieki atzīst Ulmaņa personiskos nopelnus Latvijas valsts veidošanās periodā 1918. un 1919.gadā, bet seši autoritārā režīma valdīšanas gadi ir viens no vispretrunīgākajiem notikumiem valsts vēsturē.

Neievērojot vēsturnieku viedokļus, daļā Latvijas sabiedrības minētais Ulmaņa režīms ir populārs. Diktatūra esot bijusi maiga: Ulmanis nesimpatizēja militāristiem, nenotika masu aresti, netika piespriesti nāvessodi. Kad Ulmanis pārņēma varu, tautsaimniecība bija pārvarējusi viszemāko punktu un pasaulē iesākās labvēlīga saimnieciskā konjunktūra. Tādējādi tautas apziņā Ulmaņa režīms vislielāko popularitāti bija iemantojis ar ekonomiskās rosības kāpumu un nosacītu dzīves līmeņa stabilizēšanos pēc saimnieciskās krīzes.

Vēsturnieki uzskata, ka autoritārais režīms pārtrauca arī nebeidzamos neauglīgos partiju strīdus (pēdējā Saeimā bija 21 partija), radot ilūziju par "tautas apvienošanos". Tomēr starp vēsturniekiem valda uzskats, ka autoritārā režīma izveidošanās nozīmēja attālināšanos no liberāli demokrātiskas sabiedrības veidošanas. Tauta no līdzdalības politikā tika atstumta, un ap tā dēvēto "vadoni" pulcējās tikai lišķi un viņa atbalstītāji.

Viens no zināmākajiem Ulmaņa biogrāfijas autoriem Edgars Dunsdorfs rakstīja: "Ar bardzību vēršoties pret jaunā režīma kritiku, Ulmanis Latvijas atjaunošanu nevis veicināja, bet gan gremdēja. Vienotās tautas ideāls palika nesasniegts - 15.maijs sašķēla tautu daudz vairāk nekā jebkurš cits notikums valsts neilgajā pastāvēšanas laikā."

Kaut arī toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis neatbalstīja apvērsuma veikšanu, viņš turpināja pildīt prezidenta pienākumus un parakstīt Ulmaņa Ministru kabineta izdotos likumus. Ievērojot to, ka Ulmanis bija atlaidis Saeimu un pārtraucis Satversmes darbību, Kviesis varēja palikt savā amatā līdz Satversmes darbības atjaunošanai un jauna prezidenta ievēlēšanai, taču Ulmanis, pamatojoties uz paša 1936.gada 12. martā izdoto likumu, 11.aprīlī pats pārņēma prezidenta pilnvaru pildīšanu.

Latvijā un pasaulē