Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bez nacionālās pašapziņas un pašcieņas latviešu tautai mūžība nespīd

Atsaucoties uz "Laikraksta Latvietis" redaktora Gunāra Nāgela rakstu "Kuru kungu tauta?" un Ojāra Vācieša divdabīgo "Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,aizdzen tautu mūžībā!" raksta ievadā.

Neilgi pirms aiziešanas mūžībā režisors Oļģerts Kroders izteica bažas par Latvijas nākotni, argumentējot  ar vēsturiski apstiprināto  patiesību, ka ilgtspējīgas ir tikai tās valstis, kas balstās nevis uz ekonomiku, bet gan uz garīgo kultūru.
Un, kā skaidrojot garīgās kultūras saturu varam secināt, šī norāde pilnā mērā ir attiecināma  uz nacionālo pašapziņu, kas pēc būtības ir pamats savas valsts saimnieka apziņai un refleksējas kā pašcieņa. Tie ir garīgi uzstādījumi. Bez tiem nevar pastāvēt ne tauta, ne šīs tautas valsts.
Lai nerastos pārpratumi nacionālās pašapziņas un pašcieņas skaidrojumos, interpretēšu, kā es tos saprotu.
Nacionālā pašapziņa un pašcieņa, tāpat kā agrārā politika un nacionālā politika, ir viens veselums. Tās garīgās sastāvdaļas ir patriotisms, nacionālisms un morāli ētiskie kritēriji.
Kas ir patriotisms? Tas ir savas tēvzemes, dzimtenes, tautas mīlestība, uzticība un kalpošana tām.
Kas ir nacionālisms? Tā ir nacionālās neatkarības ideoloģija un politika, nepieciešamība un prasība pēc sava valstiskuma, kas nodrošina tautas identitātes un vērtību aizsardzību, un kalpošana tam.
Kas ir pašcieņa? Tā ir cilvēka domāšanu un  uzvedību noteicošie morāli ētiskie kritēriji, kurus nosaka kristīgās ticības 10 baušļi, tautas vēsturiski akceptētās sadzīves un garīgās kultūras vērtības,  sava tiesiskuma un pienākumu apziņa,  tos visus vienojošs godīgums.
Kas ir godīgums Saeimā, valdībā, padomdevējos, ierēdniecībā un pašvaldībās?
Uz to atbildi dod amerikāņi.
Tam ir trīs pazīmes. Pirmā – nemelot. Otrā – patiesas informācijas sniegšana padotajiem un sabiedrībai. Trešā – cienīt citu spējas savākt  un iesniegt sabiedrībai nozīmīgu patiesu informāciju.
Jūtos bezspēcīgi un apkaunojoši neērti  TV  ekrānā skatoties eksprezidentes V.Vīķes -Freibergas, ekspremjera  A.Kalvīša un Satversmes tiesas priekšsēdētāja G.Kūtra izlocīšanos un mēģinājumus nelikumīgo Abrenes teritorijas atdošanu Krievijai apvārdot par pareizu un likumīgu, bet, kas faktiski bija tautas neakceptēts un savtīgu interešu stimulēts noziegums. Tas ir precedents augstākās varas, ieskaitot  9.Saeimas 69 deputātus, nacionālās pašapziņas un pašcieņas - savas valsts saimnieka apziņas neesamībai.  Tas ir cilvēku bez nacionālās pašapziņas un pašcieņas valsts saimnieka neapziņas precedents.
Par jaunāko nacionālās pašapziņas un pašcieņas pārbaudes testu ir kļuvis balsojums par latviskās identitātes apliecinājumu pasē.
Pret to nobalsoja ‘’SC’’, kas, atbilstoši viņu  ideoloģijai un filozofijai, saprotams un neskaidrības vai vilšanos nerada.  Arī deputāti  Vjačeslavs Dombrovskis (‘’RP’’), Andrejs Judins (‘’Vienotība’’) un Aleksejs Loskutovs (‘’Vienotība’’) tikai apstiprināja patiesību par mentalitāšu savienojamības ērkšķaino ceļu, kas cilvēciski ir saprotams. Lai šo šķērsli pārvarētu, šķiet, taisnība būs tiem, kas piemin Mozu un viņa tautas 40 gadu klejošanu un pārdomas Sinaja tuksnesī. Var saprast arī Saeimā ilgsēdošo deputātu, ko tik ļoti iecienījuši vēlētāji, Dz.Ābiķi, kurš ir piedalījies visās nekrietnībās, ko sastrādājušas iepriekšējās Saeimas un valdības, kurš ‘’atbildīgi’’ nobalsoja gan par zemes ‘’aizsardzību’’pret izpārdošanu personām bez Latvijas pilsonības, gan par ‘’daudzsološo’’Abrenes uzdāvināšanu Krievijai.
Izbrīnu nerada arī globalizācijas vēju skartais  A.Lejiņš, tā teikt – neklupt uz nacionālo provinciālismu.            
Taču nožēlojama un apkaunojoša ir ‘’RP’’vadošā biedra  V.Zatlera un ‘’Vienotības’’biedru  S.Āboltiņas, Dz.Zaķa, L.Čigānes, A.Ašeradena , J.Lāčplēša nostāja, kuri līdzīgi N.Ušakovam valodas referendumā, iedvesmoja ar personīgo piemēru savus nacionālo pašapziņu un pašcieņu nesaprotošos un nejūtošos  ierindniekus.
Ar īpašu pašcieņas deficītu un tā apliecināšanas skaļumu izcēlās deputāte Inese Lībiņa-Egnere, lietas būtībai pieejot pragmatiski : ka pase neesot identifikācijas dokuments, kurā vajadzētu "rakstīt visu iespējamo, ko cilvēkam sagribas".
Vai tiesības oficiāli identificēties kā latvietim būtu vienkārši kaut kāda ‘’sagribēšanās’’?  Neārstējami  skumja šķiet deputātes nacionālās pašapziņas un pašcieņas, ja tā vispār ir bijusi, degradācija uz  18. un 19.gadsimta autoritāšu fona – vācieša Gotharda Frīdriha Stendera, kurš vēlējās, lai viņa kapa piemineklī  būtu iekalts ‘’Latwis’’ un Krišjāņa Valdemāra identificēšanās uz savas studenta istabas durvīm ar uzrakstu ‘’Latvietis’’.
Kas tad bija vācietis G.F.Stenders, ja gribēja identificēties kā ''Latwis'' vai K.Valdemārs kā ''Latvietis'', un kāpēc? Acīmredzot, ne ģenētika vai tautība noteica šādu identificēšanās vēlmi. Domāju, ka tā bija nostāšanās apspiesto un pazemoto pusē, taisnīguma un tiesiskuma pusē.  Arī  es šodien vēlos, lai pasē būtu manas identitātes - ''latvietis'' ieraksts, bet man to liedz, un jūtos  apspiests un pazemots.  Mani kaunina ar dažādiem argumentiem -  cik apkaunojoši margināls un nezinošs esmu. Bezgalīga brīvība, ko man uzspiež ar  :  ''demokrātijas'', ''tolerances'', ‘’, ''pragmatisma'', ''cilvēktiesību'', ‘’praida’’,  ''pilsoniskas nācijas'', otras valsts valodas, ‘’nulles varianta kolonistiem’’, neadekvātas pilsonības piešķiršanu kolonistiem un līdzīgiem globalizācijas izkropļotiem piedāvājumiem, neatbilst manai mentalitātei, pašapziņai un pašcieņai, taisnīguma un tiesiskuma izpratnei, un  asociējas ar personīgu apspiestību. Es nešaubos par savu identitāti, bet ar tās fiksēšanu pasē netieši vēlos norādīt uz tiem, kuri par to šaubās, nevis otrādi – , ka es par to šaubos.  Roze ir roze, bet man svarīgi zināt viņas ne globālo, bet atšķirīgo piederību. Piederību kādai noteiktai atpazīstamai šķirnei, lai zinu ar ko varu rēķināties. Lai arī roze zina, kas viņa ir.
Identitātes testa rezultāti kārtējo reizi liecina, ka iepriekšējās un pašreizējā Saeimā savēlēto deputātu vairākums Latvijas valsti ir veduši un turpina vest projām no tiem mērķiem, kādiem tā tika radīta : nodrošināt tiesisku ilgtspējīgu latvisku Latviju - valsti, kur latvieši ir pamattauta, kur noteicēja politiskā vara pieder  latviešiem, kur  ir viena oficiāla valsts valoda – latviešu valoda, kur latvieši darba tirgū, bez pamatotām atrunām, netiek diskriminēti svešvalodu nezināšanas dēļ, kur latviešu tauta ir saimniece savā valstī un saimniecisko dzīvi un kultūrvidi drīkst veidot pēc sava ģīmja un līdzības, kur nav jākaunas būt lepniem par savu latvisko identitāti un dzīvesziņu, kur minoritātēm, kas bija Latvijas pavalstnieki  līdz 1941.g. 17. jūnijam un pat tiem, kas ieguva pilsonību neadekvāti tās garam pēc neatkarības atjaunošanas, ir tādas pašas tiesības kā latviešiem.
Ar šo balsojumu kārtējo reizi (solīti) esam pārkāpuši kritisko robežu - robežšķirtni, kas tālākā perspektīvā  solīšiem summējoties latviešu tautu ved nebūtībā.
Tas nav demagoģisks apgalvojums, to apstiprina argumenti – nacionālās ideoloģijas, kas virza uz tautas un valsts ilgtspējību,  neesamība;  nevēlēšanās vai nespēja pieņemt nacionāli kvalitatīvu deputātu atlasi nodrošinošu vēlēšanu likumu;  lauksaimniecisko zemes resursu izpārdošana personām bez Latvijas pilsonības un Abrenes ‘’uzmešana’’;  latviešu tautas interesēm neatbilstoša tautsaimnieciskā, t.sk.agrārā politika;  neizteiksmīga un neefektīva jaunatnes nacionālās audzināšanas politika; absurdais referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu un referenduma rosināšana par pilsonības piešķiršanu visiem kolonistiem;  latviešu tautu un Latvijas valsti apdraudoša integrācijas politika un pilsonībā uzņemšanas likums,  u.c.
Tikai 39 deputāti  jeb  48% no 81 11.Saeimas 25.oktobra sēdē piedalījušamies,  1.lasījumā balsoja par tiesībām apliecināt latvisko identitāti pasē. Un zaudēja.
Uzvarēja : ‘’SC’’ar 24 balsīm (30%),  pragmatiķi no ‘’RP’’ar 11 balsīm (14%), pragmatiķi no ‘’Vienotības’’ ar 7 balsīm (8%), kopā 42 jeb  52%.
Latviešu tautas un Latvijas valsts apdraudējumu un degradāciju izšķiroši turpina ietekmēt ‘’SC’’ ar tam adekvātu ideoloģiju un filozofiju. Ka tāda partija var atrasties likumdevējos, ir 6.Saeimas 1996.gada 22.augustā pieņemtās  ‘’Deklarācijas par Latvijas okupāciju’’(, kas aicināja pasaules valstis un starptautiskās organizācijas atzīt Latvijas okupācijas faktu, palīdzēt likvidēt okupācijas sekas, atbalstīt centienus citu etnosu personām atgriezties savās etniskajās dzimtenēs) nerealizētās deboļševizācijas, deokupācijas un dekolonizācijas sekas.
Ir pierādījies – ja kādu iznīcinošu procesu neaptur pirms tas vēl nav sasniedzis savu robežšķirtni, pēc tam tas var kļūt nevadāms un kā lavīna noslēgties ar sabrukumu.
Minētais balsojums liecina, ka žonglējam ap šo ‘’robežšķirtni’’ un tūlīt, tūlīt, piepalīdzot mūsu ‘’pragmatiķiem’’,  virzība var nosvērties neglābjamā lejupslīdē.
Pats jaunākais nacionālās pašapziņas un pašcieņas tests - ziedojumu  vākšana Brāļu kapu restaurācijai  LTV organizētajā 10.novembra raidījumā.  Raidījuma kontekstā izskanēja jau kādreiz  Valsts augstākajā līmenī dzirdēts, šoreiz daudzskaitlī  izteikts,   neatbildēts jautājums :  ‘’Kas mēs esam?’’
Ar šo kautrīgi un diplomātiski atkārtoto jautājumu varēja saprast latviešu tautas un valsts vadītāju neatsaucību. Tie, kuri guļ Brāļu kapos, par Latvijas valsti atdeva dzīvību, bet viņu piemiņai nevaram atļauties ziedot pat vienu latu. Savāktie 25 000, iecerēto 50 000 vietā,  liecina par zemo atsaucību tautā un var kalpot kā arguments  latviešu nacionālās pašapziņas un pašcieņas apšaubīšanai. Kauns, protams.
Iepriekš minētās neatbilstības latviešu tautas un Latvijas valsts interesēm summējas un kritisko punktu var sasniegt pēc nākamo pašvaldību un 12.Saeimas ievēlēšanas.
Tātad : kas mēs esam? Bez nacionālās pašapziņas un pašcieņas mēs esam nekas!
‘’Diemžēl tagad pienācis laiks, kad tēvzeme jāsargā vispirms nevis ar šauteni, kā to darīja latvju strēlnieki, nē, tagad sava zeme jāsargā vispirms ar prātu, apdomu... Reiz bija bezzemnieks. Vistrūcīgākā tautas daļa... Tagad drīz būs bezzemes pašvaldības!  Bezzemes valsts! Drūms būs šeit dzimušo liktenis, tikpat drūms kā gājputniem, kam atņemta iespēja atgriezties pie savas ligzdas’’,  brīdina rakstnieks Laimonis Purs.
Nacionālās pašapziņas un pašcieņas – valsts saimnieka apziņas trūkums ir bijis līdzšinējo Saeimu un pašvaldību deputātu,  valsts vadītāju, padomdevēju,  ierēdņu un skolotāju pieļauto, plānoto, un realizēto neatbilstību latviešu tautas un Latvijas valsts interesēm galvenais cēlonis.
No teiktā izriet secinājums, ka latviešu tauta un Latvijas valsts uzplauks tikai tad, kad  tauta likumdevējos, valsts vadītājos, padomdevējos, ierēdņos, pašvaldību vadītājos un skolotājos spēs izvirzīt personības ar nacionālo pašapziņu, pašcieņu un savas valsts saimnieka apziņu.
Ojāra Vācieša minēto‘’mūžību’’var tulkot kā norādi uz divām iespējām – aiziet pa nebūtības ceļu, vai arī izvairoties no bīstamās robežšķirtnes, pagriezties ilgtspējīgas un mūžīgas attīstības – latviskas Latvijas virzienā.      
To spējīgi realizēt vienīgi nacionāli pašapzinīgi likumdevēji, valsts un pašvaldību vadītāji, jaunās paaudzes audzinātāji-vecāki un skolotāji.Tādi, kuri saprot Kārļa Ulmaņa  vadmotīva ‘’ Vispirms brīvība, tauta, valsts, tikai tad es pats!“ uzstādījumu secību, burtu un garu.
Izšķirošais vārds ceļam uz ‘’mūžību’’tiek dots tautai – vēlētājiem!

Lietotāju raksti