Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dāvana Jaunajā gadā

“Džeina pie manis dzīvo jau sešus gadus. Visi paziņas, draugi, kuri pie manis ir viesojušies, apgalvo, ka tik gudru suni nav redzējuši,” saka Džeinas saimnieks Māris.

 — Tajā ziemā sniegs uzsniga oktobrī un nenokusa līdz pašam pavasarim. Jaunais gads atnāca ar baltām kupenām un lielu salu. Kad svecītes eglē jau bija izdegušas un saskandinātas dzirkstošā šampanieša glāzes, gāju vērot svētku uguņošanu. Sniga smagām, biezām pārslām. Krāšņās ugunspūķu mēles pazuda sniegotajās debesīs, tādēļ, nesagaidījis uguņošanas beigas, devos atpakaļ. Nakts bija silta un es izvēlējos mājup doties pa apkārtceļu. Ejot garām atkritumu konteineriem, izdzirdēju klusu smilkstēšanu. Pirmajā mirklī šķita, ka svilpo vējš. Apstājos un ieklausījos — skaņa nāca no atkritumu tvertnēm. Piegājis tuvāk, ieraudzīju mazu pelēkdzeltenu kucēnu, kurš, pieslējies uz pakaļkājām, stāvēja pie miskastes.

Aplūkojis tuvāk, redzēju, ka sunītis ļoti īsā saitē ir piesiets pie atkritumu tvertnes roktura, — ja viņš nostātos uz visām četrām ķepām, tad cilpa savilktos un kucēns vienkārši nosmaktu. Manī raudzījās divas brūnas nelaimīgas, izmisuma un neizpratnes pilnas acis. Kucēns bija pārsalis, viņš klusi smilkstēja un trīcēja. Daudz nedomājot, vedu bēdubrāli mājās un prātoju — ja es šonakt nebūtu izvēlējies šo ceļu, tad kucēns būtu gājis bojā. Kuram gan sirdsapziņa ļāvusi rīkoties tik briesmīgi? Mājās kucēnu pabaroju un apkopu, tā bija pāris mēnešu veca kucīte. Vēlāk viņai atklājās dažādas veselības problēmas, ar ko ilgi nevarējām tikt galā.

Nu jau pagājuši vairāki gadi, un no mazās radībiņas izaudzis liels suns vārdā Džeina. Pa šo laiku esmu pārcēlies uz laukiem, un Džeina ir modra mājas sargātāja, cītīga brūnaļu uzraudze vasarās. Džeina klausa visām manām pavēlēm, viņa saprot katru teikto vārdu. Kad pārcēlos uz dzīvi laukos, vairākkārt kopā ar Džeinu apstaigāju īpašuma robežas, tagad viņa to dara viena pati. Ja man ir ķibele darbā vai nesaskaņas ar kādu, Džeina pienāk, ieliek galvu klēpī un nolaiza roku. Bezšķirnes kucīte ir labākā dāvana, kādu jelkad esmu saņēmis.    

Lietotāju raksti