Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

P. Apinis no Ukrainas

Dņipropetrovska, 2014. gada 27. augusts, rīts

Renāram Putniņam Ārlietu ministrija strikti noteikusi – aiz Dņipropetrovskas ne soli, un jau vakar aizsūtījusi atpakaļ uz Rīgu. Manas cerības oficiāli nokļūt līdz frontes līnijai sarūk ar katru brīdi. Mana dzīves pieredze liecina, ka avantūristus jebkurai rīcībai par naudu var atrast jebkurā pasaules malā, bet, šķiet, esmu rūpīgi uzmanīts, un pat viesnīcā nav nekādi aizdomīgi tipi, kas varētu piemeklēt līdzbraucējus.

Savukārt militārie mediķi sola ar „varbūt” un „saskaņosim”. Vistālāk frontes virzienā esmu bijis uz rajona slimnīcu kaut kur pa vidu starp fronti un Dņipropetrovsku. Slimnīca kā senos laikos Madonas vai Gulbenes rajona slimnīca, tikai nekādas renovācijas – tie paši divstāvīgie ķieģeļu nami, otrā stāvā operāciju zāle, pirmajā ķirurģija, slimniekus nes ar rokām. Tiesa, operāciju nav, nav arī ievainoto, ir stāsti. Salīdzinot ar Mečņikova klīniku, Dņipropetrovskā arī stāsti ir mazāk emocionāli un nav uzskatāmo piemēru. Tiesa, šeit ir atvesti vairāki ievainoti bērni. Visas slimnīcas raksturo pacienti, kuriem ir amputētas kājas. Šādi puiši sastopami slimnīcu gaiteņos un pagalmos. Principā jau viņi izārstējušies, slimnīcās vai hospitāļos viņiem jābūt nebūtu, bet Ukrainā īstas rehabilitācijas nav, pie kam šobrīd palīglīdzekļu rūpniecība aizķērusies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, bet dārgās vācu protēzes nav pa spēkam ne pacientiem, ne ekonomiski novārdzinātajai Ukrainas valstij.

Neatliekamās palīdzības dienests ir centralizēts, jauna ēka pilsētas centrā. Dņipropetrovskas apgabalā dzīvo 3,5 miljoni iedzīvotāju, arī kvadratūra ļauj mums salīdzināties ar Latvijas neatliekamās palīdzības dienestu. Visu elektroniku, kas ļauj pilnībā vērot katru neatliekamās palīdzības mašīnu, kas ļauj dispetčeriem momentāli sazināties, kas ļauj izsaukt papildspēkus utt., izgatavojusi rūpnīca tepat Dņipropetrovskā par aptuveni 600000 dolāriem. Šajā summā arī visi dispetčeru televizori, platjoslas internets, viedtālruņi un stacionārie telefoni. Kāpēc stacionārie?

Doņeckas piemērs rāda, ka viedtālruņus karojošās puses atslēdz pie pirmās izdevības. Kabeli vēl neesot pārcirtuši. Vietējie rūpnieki metušies palīdzēt medicīnai. Orģināls vienreizēji lietojams dermatoms ādas pārstādīšanai, vakumsūknis, pulsoksimetrs. Ja var ticēt kolēģiem, ja grivnu kurss atbilst internetā noteiktajam, tad šī aparatūra ir vismaz 6 –10 reizes lētāka par Latvijā iegādājamo Rietumu tehnoloģiju. Varbūt nav tik glīti, bet saprast var, darbojas tieši tāpat kā mūsējie.

Izskatās, ka Dņipropetrovska ir iekārojama. Šeit ir raķešu rūpniecība, kas gādājusi elektroniku un „smadzenes” visām NVS sistēmā strādājušajām raķetēm. Tiesa, šobrīd šī rūpnīca sākusi izlaist traktorus pēc vienas pazīmes – tie ir lētāki un darbībā labāki par traktoriem „Belarus”. Pilsētas uzdevums – nodrošīnāt darba vietas. Īsti nevaru saprast, bet šķiet, ka lielākā daļa no rūpnīcām ir nonākušas vietējo un citu oligarhu rokās, taču kaut kāda pakļautība vietējai varai palikusi. Gluži tāpat kā ar iepriekšaprakstīto hospitāli – it kā privatizēts, bet valsts vara šeit joprojām rīkojas.

Par vakardienas sarunām Minskā, kur Porošenko ticies ar Putinu, saņemu pretrunīgu informāciju. Šķiet informācijas karš pārņēmis visus. Lielākā daļa uzskata, ka nekādi reāli rezultāti Minskas sarunām nebūšot, jo šorīt Doņeckas tuvumā separātisti atkal pārgājuši uzbrukumā.


Dņipropetrovska, 2014. gada 27. augusts, pēcpusdiena

Esmu atmetis cerības tikt uz fronti un redzēt – kā Ukrainas armijas karavīri veic primāro palīdzību ievainotajiem, kā notiek evakuācija. Mans sarunu biedrs ir jauns ķirurgs, kurš lūdz nekur viņa vārdu nepublicēt. Nepilnus trīsdesmit gadus vecs, strādājis par ķirurgu lielā Dņipropetrovskas klīnikā, ticis iesaukts Ukrainas bruņotajos spēkos un nosūtīts uz fronti. Uz frontes līniju sūtīts gandrīz katru otro dienu un šīs dienas pavadījis pārsiešanas autobusā. Dienā skatījis, šuvis, drenējis, imobilizējis līdz 32 sašautiem vai sadragātiem pacientiem. Lielākā problēma, ka neesot saprotama pati frontes līnija, visbiežāk zaldāti tiek sašauti, ievainoti vai nogalināti tad, kad ir atpūtā – barakās vai teltīs. Iespējams, darbojas nodevēji, iespējams, ļoti precīzas novērošanas sistēmas. Grad varot raidīt lādiņus pat 50 un 70 km attālumā. Kaut skaidrs, ka mans sarunu biedrs ir stingri instruēts – ko drīkst un ko nedrīkst stāstīt svešniekam, instruktāža par medicīnu nav bijusi, tādēļ par tiešiem medicīnas jautājumiem mūsu saruna drīz kļūst atklātāka un drošāka. Ukrainas pusē karo Ukrainas armija, kas nozīmē obligātā dienesta jauniesauktie, visdrīzāk – lielgabalu gaļa, kā arī brīvprātīgo bataljoni, kas visi ir iepriekš dienējuši vīri, taču neticami slikti apgādāti. Brīvprātīgo bataljoni ir labāk organizējami, daudz cilvēku ar augstāko izglītību, daudz studentu. Visiem tiek izdalītas grāmatiņas ar pirmās palīdzības algoritmiem (jāteic, glītas un saprotamas), bet brīvprātīgie labprāt mācās sniegt palīdzību sev un citiem. Līdz ar to brīvprātīgos var iemācīt iešpricēt pretsāpju līdzekļus uzreiz. Toties pašas aptieciņas vairāk atgādina šoferu aptieciņas – vecais sarkanais žņaugs (stāvējis daudzus gadus noliktavā, tādēļ viegli plīst) un marles saite, jods vai briljantzaļais (ko draugs uzgāž apdegušam draugam), visai mistiski acu pilieni.

Vislielākā problēma ir cietušā izvešana no apšaudes zonas – sākumā izvilkšana, tad evakuācija ar pieejamo transportu – parasti bruņutransportieri vai KAMAZ automobili, kas, kratoties padara cietušā dzīvi par mocībām. Šādā veidā cietušais nonāk līdz iepriekš aprakstītajam pārsiešanas autobusam, kur viņam palīdz profesionāls ārsts vai tiek vests uz tuvējo rajona slimnīcu (slimnīcu blīvums Ukrainā vēl joprojām ievērojami atgādina Latviju astoņdesmitajos gados), taču tur ārsta var arī nebūt.

Visprofesionālākā iestāde frontes tuvumā ir teltīs izvietots ķirurģijas hospitālis, kur cietušais tiešām saņem reālu operatīvu palīdzību. No turienes tālāk tiek transportēts uz Harkivu vai Dņipropetrovsku – biežāk ar helikopteri, retāk - neatliekamās palīdzības automobili. Smagākie pacienti nonāk civilās slimnīcās, vieglākie – kara hospitāļos. Dņipropetrovskas hospitālis ir parodija, tas nudien būtu jāslēdz. Protams, gan armijas, gan civilie ārsti to saprot un reāli cietušos uz hospitāli nesūta. Šķirošana notiek Dņipropetrovskas lidlaukā. Lēmumu pieņem tūlīt pie pacienta izkraušanas no helikoptera, to dara pieredzējis kara ārsts – pulkvedis, plaušu ķirurģijas nodaļas vadītājs no Odesas. Vienpersoniski. Viņš nosauc tikai savu vārdu un tēvavārdu, uzvārdu nemin, jo tas nav svarīgi.

Mani paēdina Dņipropetrovskas perinatālā centra galvenā ārste Ludmila Ivanovna Padalko.

Centrs ir liels, kopā ar ginekoloģiskām gultām un dzemdību nodaļu turpat 400 vietas. Ukrainā joprojām visu veselības aprūpi nosaka gultas vietas, pēc tām arī maksā stacionāram. Centra dzemdību nodaļa veidota ar 12 atsevišķām ieejām, kur katra ir maza dzemdību nodaļa, kur bez gultas un dzemdību galda ir ērta trīsstūrveida vanna. Šajās telpās tiek laipni gaidīts arī pacientes vīrs, kuram tiek piedāvātas iespējas nomazgāties, atpūsties, pat skatīties televizoru. Paredzēts, ka šajā ekskluzīvajā dzemdību nodaļā nonāks tikai sievietes ar grūtniecības pataloģiju no visa Dņipropetrovskas apgabala. Nonāk arī citas – tās, kas vēlas dzemdēt civilizētos un labos apstākļos. Dzemdību palīdzība, atbilstoši Ukrainas likumiem, nekad nedrīkst būt maksas pakalpojums. Tādēļ sievietēm, kam šajā brīnumnodaļā nepienākas dzemdēt, bet kas to vēlas, slimnīcas kasē (tikai ar kredītkarti) jāmaksā ziedojums.

Dīvaina ir atbilde par ieskaitītās naudas izlietojumu. No slimnīcas iesaukti pieci vīrieši – viens anesteziologs, divi feldšeri un divi strādnieki. Slimnīca viņiem visiem par 4000 grivnām nopirkusi krūšu bruņas, par 3000 grivnām – kaskas, bet par 2000 grivnām – kara apavus. Izrādās – tie, kam neviens šādu palīdzību sniegt nevar, karā arī nonāk pilnīgi bez nekādas aizsardzības. Doņeckā un Luhanskā arī bijuši šādi ekskluzīvi perinatālie centri, bet tagad neesot. Doņeckas separātistu valdība uzskatījusi, ka šis centrs galvenokārt nodarbojoties ar mākslīgo apaugļošanu, ka visām sievām jādzemdē vienādos apstākļos un nav nepieciešams kādai radīt tik labus apstākļus. Centra ēkā esot iekārtots kaut kas cits (iespējams, traumatoloģiskas palīdzības iestāde). Luhanskā centrs esot sabombardēts. Doņeckas grūtnieces ar hipertenziju, cukura diabētu, citām ekstraģenitālām patoloģijām tagad cenšoties tikt uz Dņipropetrovsku. Šobrīd esot vismaz par trešdaļu pacientu vairāk.

Tā barots, kā Dņipropetrovskā neesmu sen. Katrā ēdienreizē man mēģina iemānīt gardas uzkodas, bagātīgu zupu, kārtīgu gaļas ēdienu, saldo, kafiju. Uzsvars ir uz uzkodām, kuros netrūkst līdaku ikri, tītenīši un Latvijas siļķes. Veikalos ieiet neiznāca, bet man stāsta, ka Latvijas ēdmaņas tur esot gana, ka tā esot ļoti iecienīta, īpaši zivis.

Lietotāju raksti