Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Par draudzību un skolas gadiem…

Šovasar bija pienācis laiks uz brīdi nolikt malā ikdienas darbus un rūpes un atgriezties pie savām saknēm.

Bija pienācis laiks ikgadējai Pļaviņu 1. vidusskolas 1958. gada absolventu tikšanās reizei. Absolventi sirmām galvām, dzīves gudrības apveltīti, bet aizvien vēl jaunības degsmes vadīti, atmiņās atgriezās savā skolā, lai cik tālu pasaulē katru arī būtu aiznesis liktenis. Atgriezās, lai satiktos un dalītos atmiņās par aizgājušajiem skolas gadiem, lai pieminētu tos klasesbiedrus un skolotājus, kuri vairs diemžēl nepiedalīsies kopīgajās tikšanās reizēs, lai smeltos spēku dzīvot tālāk.
“Pa kuru laiku nosirmoja jūra, pa kuru laiku nosirmojām mēs?” — tā kā dziesmā jautājām viens otram tiekoties. Klusuma brīdis bija goda un cieņas apliecinājums aizsaulē aizgājušajiem klasesbiedriem un mīļajiem skolotājiem, leģendārajiem stingrajiem audzinātājiem Artūram Grīvniekam un Antonam Borisjonokam. Par skolas gados piedzīvoto atausa atmiņā gan rātni, gan mazāk rātni mirkļi, kuros prieks dalīties ar klasesbiedriem.
“Jaunie” septiņdesmitgadnieki, kuri par tādiem kļuvuši tikai šogad, bija trīs: Maija Daine (Pupiņa), Laimonis Siliņš un šo rindu autore. Ar ziediem, dāvanām, laba vēlējumiem un skaistu veltījuma dziesmu mūs uzņēma jau esošo septiņdesmitgadnieku pulkā.
Kopš audzinātāja Grīvnieka aiziešanas aizsaulē, kad visi vienmēr tikāmies mūsu vecajā mīļajā skolā Daugavas krastā, nu tikšanās mājvieta mums jāmeklē citviet: dažreiz pie viesmīlīgā mājas saimnieka, mūsu klasesbiedra Pētera Kalniņa viņa dzimtas mājās “Jučos”, bet šoreiz mūs pie sevis laipni aicināja Maija Daine (Pupiņa) savās mājās Klintainē un kopā ar savu ģimeni — meitu Baibu un znotu Vari — burtiski ieskāva mūs savā viesmīlībā. Paldies par to! Īpašs paldies arī svētku organizatorei — enerģiskajai un jaukajai Valentīnai Puzānei (Glāzniecei) un dziedošajam Viktoram, kurš katram prata atrast īstāko dziesmu, arī Aijai un Jevgenijam viņu 45. kāzu jubilejā!
“Tās gadskārtas tu cieši sirdī glabā,
Kas skolas laiku atcerēties liek,
Kur vēl joprojām atgriezties ir prieks.”
Ar šiem Kornēlijas Apškrūmas vārdiem vakarā šķīrāmies ar ilgām un cerībām sirdīs nākamgad tikties atkal.

Lietotāju raksti