Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Tas bija pirms 70 gadiem… 4

Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis 1938. gadā  ieradās manā dzimtajā pusē Aiviekstes pagasta ”Vesetniekos”. Viņš apmeklēja brīvības cīņās kritušā ģenerāla Andreja Krustiņa dzimtas mājas, lai tur iestādītu piemiņas ozoliņus.

Šajā pasākumā piedalījās ne vien mūsu skolas vecāko klašu skolēni, bet arī pārstāvji no citu pagastu skolām. ”Vesetniekos” toreiz dzīvoja un saimniekoja Andreja brālis Jānis Krustiņš. Krustiņu mājas bija Vesetas labajā krastā. Pēc tam prezidents devās uz Aiviekstes sešgadīgo pamatskolu Krievciemā.
Katram roka jāpieliek
Prezidents, sava izsludinātā Draudzības aicinājuma vadīts, arī pats uzdāvināja skolas bibliotēkai vairākas grāmatas. Skola bija izpušķota, karogs pacelts mastā, bet mēs stāvējām ierindā skolas priekšā. Bija īsa sasveicināšanās uzruna, tad viesi kopā ar skolotājiem iegāja apskatīt skolu. Uzrunā Ulmanis norādīja: ”Katram roka jāpieliek, lai mūsu valsts ātrāk uzplauktu. Skolēna darbs — mācīties, jo valsts nevar attīstīties, ja nebūs zinošu, izglītotu cilvēku!”. Aicināja būt godīgiem, izpalīdzīgiem, vienkāršiem un arvien būt savas zemes patriotiem. Pēc viņa vizītes bijām patriotisma jūtu pārņemti. Tā jutāmies ikreiz, kad svētkos pacēlām karogu un dziedājām himnu. Parasti pēc tās dziedājām arī ”Lai līgo lepna dziesma tev, brīvā Latvija!”.
Īpaši sirsnīgos pasākumos vienmēr skanēja arī dziesma ”Svēts mantojums”. Savādi, ka šo dziesmu vairs nedzird. Pirmās brīvvalsts laikā skolā mācījāmies daudz patriotisku dzejoļu un dziesmu. Obligāti bija jāiemācās gan teksts, gan melodija arī kaimiņvalstu — Lietuvas un Igaunijas — himnai. Protams, teksts bija pārtulkots latviešu valodā. Šo valstu svētku reizēs skolotāja stāstīja par tām, un tā mūs mācīja cienīt arī kaimiņu valstis un tautas.
Mana skola — Krievciema centrā
Aiviekstes pamatskola bija Aiviekstes pagasta Krievciemā, starp šoseju Pļaviņas—Madona un Aiviekstes upi. Mulsina šīs apdzīvotās vietas nosaukums, kas esot saglabājies no krievu cara laikiem. Patiesībā šī apdzīvotā vieta bija viena no latviskākajām un attīstītākajām vietām Aiviekstes pagastā. Skolas apkārtnē bija vairākas labi iekoptas jaunsaimniecības. Ap skolu bija izveidojies neliels rūpnieciski lauksaimniecisks centriņš, kas varēja rasties pēc Aiviekstes elektrostacijas uzbūvēšanas (ap 1930. gadu). Visa apkārtne bija elektrificēta. Privātuzņēmējs Lejiņš otrpus ceļam uzcēla māju un atvēra tajā pasta nodaļu ar telefoncentrāli, nelielu veikaliņu, bet augšstāvā divas telpas izīrēja skolai kopmītnes ierīkošanai. Pēc tam Lejiņš blakus skolai uzbūvēja ar elektrību darbināmas dzirnavas.
Savs kooperatīvs
Gandrīz blakus Lejiņa mājai bija divas ēkas, kurās saimniekoja lauksaimnieku kooperatīvs. Vienā bija iekārtots plašs veikals ar visdažādākajām precēm. Veikala otrā galā bija daži dzīvokļi, un vienā no tiem dzīvoja skolotāja Jēruma. Pagalmā bija noliktavas lauksaimniekiem. Šajā kooperatīvā darbojās arī mans tēvs, tāpēc šo to varēja iegādāties ar atlaidi vai uz īslaicīga parāda.
Vēl nedaudz uz Madonas pusi upes krastā bija otras ūdensdzirnavas. Tā bija liela mūra ēka, kurai blakus izrakts kanāls ar slūžām un ierīcēm dzirnavu darbināšanai. Šis kanāls savienoja Vesetas un Aiviekstes upes. Dzirnavas, šķiet, bija saglabājušās no agrākiem laikiem.
Krievciems apkalpoja arī otrpus upei dzīvojošos iedzīvotājus, jo abus upes krastus savienoja pārceltuve. To izmantoja arī skolēni, kuri dzīvoja Aiviekstes upes kreisajā krastā.
Trīs valsts iekārtas
Šī jaukā, gaišā vide man visu mūžu paliks atmiņā. Skola — kā otrās mājas, kurās pavadīju septiņus savas bērnības gadus. Pamatskolas laikā pārdzīvoju trīs valsts iekārtas. Varas mainījās vasarās, tāpēc 5. klasē mācības sāku jau pie padomju varas 1940. gadā, bet 6. klasē — pie vācu varas 1941. gadā. Arī ģimnāzijā Pļaviņās iestājos vācu laikā 1942. gadā. Aiviekstes sešgadīgajā pamatskolā iestājos 1935. gadā. Bija nepieciešama minimāla lasītprasme, mācēt rēķināt līdz 10, kā arī prast rakstīt. Zināšanas pārbaudīja skolas pārzinis Kalēja kungs — toreiz tā sauca direktoru.
Ceļš līdz skolai man, tik mazam bērnam, iznāca patāls — pieci kilometri. Pavasarī un rudenī, kā arī sniega bagātajās ziemās ceļš dažkārt bija neizbrienams.
Skolas ēka bija saglabājusies no krievu cara laikiem. To izmantojuši krievu tirgotāji kā atpūtas vietu, ceļojot no Lubānas puses pa Aivieksti un tālāk pa Daugavu uz Rīgu. Skolā bija jūtama šaurība, jo tā bija domāta četrgadīgai skolai. Arī mans tēvs pie tā paša Kalēja kunga šajā skolā mācījies no 1913. līdz 1917. gadam. Jau tajos gados skola bijusi ar latviešu valodas apmācību, kaut toreiz daudz tādu vēl nebija, jo tikai 1906./1907. gadā skolās sāka mācīt latviešu valodu.
Lai gan skolas ēka bija veca, tā vienmēr bija gaiša, tīra, silta. Varbūt šīs izjūtas tādēļ tik patīkamas, ka skolā bija elektriskais apgaismojums. Mūsmājās toreiz tāda apgaismojuma nebija. Brīvvalsts laikā lietojām petrolejas lampiņu, bet, sākoties karam, petroleju nevarēja iegādāties. Gatavojām dažādus gaismekļus no taukiem. Sveču veikalos arī nebija. Tās gatavojām mājās paši. Vēlāk tēvs izgatavoja karbīda lampu. Tai gan bija spoža gaisma.
Prasmīgais skolotājs
Skolotājs Rēķis jaunās mācību vielas apguvē, kā arī zināšanu pārbaudē lietoja interesantas metodes. Viņa vadītās stundas bija intensīvas un interesantas, pat matemātiku varēja iemīlēt. Manā turpmākajā dzīvē specialitātes izvēlē tai bija noteicošā loma, jo kļuvu inženiere.
Skolotājs mācīja arī dziedāšanu, arī zīmēšanas stundas bija interesantas. Rēķa kungs skolā vadīja kori, deju kolektīvu, mazpulku un rīkoja sporta sacensības. Skolas deju kolektīvs 1938. gadā piedalījās apvienotajos Bērnu svētkos. Tie notika Aiviekstes kreisajā krastā, iepretī Gostiņiem, tagad — Pļaviņām. Dejojām gan tautasdejas, gan baltās blūzītēs un zilos svārciņos piedalījāmies masu vingrošanā. Pēc oficiālā pasākuma bija dažādas rotaļas un spēles bērniem, kā arī pūtēju orķestra pavadījumā valši pieaugušajiem. Bija arī tirgotāju izbraukumi ar visdažādākajiem gardumiem.
Skolotājs Rēķis bija gados jauns, iespējams, tikko beidzis studijas, tāpēc viss progresīvais īsā laikā ieviesās skolā. Viņš mācīja arī dabaszinības. Praktiskās nodarbības notika skolas dārzā, kur iemācījāmies pat potēt ābelītes. Savu pieredzi skolotājs bija nostiprinājis personīgajā dārzā Pļaviņās, kur viņš dzīvoja.
Savs lauciņš
Mūsu skolā bija arī mazpulks, un arī to vadīja Rēķa kungs. Mazpulcēniem vecāku saimniecībā bija jāizvēlas 100 kvadrātmetru liels lauciņš. To vajadzēja ierobežot ar metru gariem baltizaļiem mietiņiem. Lauciņi bija rūpīgi jākopj un jāizaudzē kādi dārzeņi, lai rudenī ar tiem piedalītos skolas mazpulcēnu izstādē. Vasarā mazpulka vadītājs brauca dārziņu pārbaudīt, kā arī aprunāties ar vecākiem. Kad mācījos mazajās klasītēs, audzinātāja apciemoja vecākus vasarā, lai noskaidrotu skolēnu dzīves apstākļus. Tie bija laiki, arī padomju varas gados, kad skolotāji pat neiedomājās jautāt: ”Kas man par to būs?”, bet darīja, kas jādara, lai bērniem būtu tādi apstākļi, kas netraucētu apgūt zinības, lai viņi būtu paēduši un apģērbušies.
Mazpulka karogs bija balti zaļš ar četrlapainu  āboliņa lapiņu stūrī un ar organizācijas numuru. Bija arī zaļganpelēki formastērpi ar zaļām apkaklītēm un aprocēm. Tos atļāva valkāt skolā tāpat kā skolas formas.
Formas ar cepurēm
Skolas formastērpus varēja iegādāties apģērba veikalos. Baltās apkaklītes meitenēm bija viegli piediedzamas, lai varētu noņemt, izmazgāt un no jauna piešūt. Tērpi bija jāsaudzē, un te līdzēja melni plānāka auduma priekšautiņi. Mājās, lai saudzētu tērpu, bija jāpārģērbjas. Skolās bija ieviestas arī samta formas cepures kā meitenēm, tā zēniem. Meitenēm beretītes ar iestrādātu sudrabainu sutažas diegu cepures augšdaļas apaļajā maliņā. Līdzīgi arī zēniem, taču viņiem bija naģenes. Cepures apmales labajā pusē piesprauda skolas emblēmu ar skolas nosaukuma pirmajiem burtiem. Piemēram, APP — Aiviekstes pagasta pamatskola. Pamatskolu audzēkņiem bija melna samta galvassegas, bet ģimnāzistiem — tumši zilas samta ar iestrādātu zeltainu sutažas diegu un ģimnāzijas emblēmu (piemēram, PPĢ — Pļaviņu pilsētas ģimnāzija).
Par sekmēm un disciplīnu
Tajos tālajos laikos, kad es mācījos pamatskolā (1935. — 1942.), nesekmīgam būt bija pagrūti. Protams, nelabojami sliņķi arī toreiz gadījās, bet reti. Vienā klasē varēja mācīties pat trīs gadus. Tādus sauca par pāraudzeņiem. Viņi no skolas bieži vien tika izslēgti, jo pieļāva disciplīnas pārkāpumus. Lai arī dažiem bērniem mācības grūti padevās, skolotāji viņiem palīdzēja pēc stundām. Protams, tas sagādāja neērtības tālāk dzīvojošajiem, jo pārāk vēlu nokļuva mājās. Atzīmes liecībās izlika četras reizes gadā, jo bija četri ceturkšņi. Liecības bija līdzīgas mūsdienu liecībām.
Mācību vērtējums
Pašā pirmajā ailītē bija atzīme ticības mācībā. Tai bija galvenā loma. Šajā mācību priekšmetā atzīme nedrīkstēja būt zemāka par ”5”. Mācījāmies no grāmatas ”Reliģija un ētika”, un mācību stundās nekad netika izcelta kāda no reliģiskajām konfesijām. Stundas vadīja skolas pārzinis Kalēja kungs.
Nākamā liecības ailītē bija latviešu valoda, tad raksti. Pēc tam svešvalodas (mums bija vācu valoda). To mācīja Kalēja kundze. Tālāk — matemātika, ģeogrāfija, vēsture, zīmēšana, glītrakstīšana, dabas zinības un dziedāšana. Liela vērība bija pievērsta ģeogrāfijai. Tās pamatus jūtu pat līdz vecumam. Arī glītrakstīšanai bija svarīga loma rokraksta izveidē. Skolēnus mācīja pareizi sēdēt, pareizi turēt rakstāmo utt. Skolēna vispārējā novērtēšanā ļoti svarīga loma bija liecības pēdējās četrās ailēs rakstītajiem vērtējumiem. Uzvedībā, gluži kā ticības mācībā, bija jābūt ”5”. Uzmanībā un kārtībā liktajiem vērtējumiem nebija ierobežojumu. Ja uzvedībā atzīmi pazemināja līdz ”4”, tas jau bija liels disciplīnas pārkāpums ar ierakstu liecībā un ziņojumu vecākiem. Nākamais solis jau būtu izslēgšana no skolas. Par traucējumiem stundās lika stāvēt pie sienas.
Kopj klases un stāda kokus
Jau skolas laikā tikām radināti pie darba. Paši uzkopām klases, strādājām skolas dārzā, krāvām un nesām malku. Ne grīdas, ne soli nebija krāsoti. Dežuranti ik dienas slaucīja grīdu ar bērza slotām, lai mazāk putētu, grīdu vajadzēja apslacīt ar ūdeni. Pirms brīvlaikiem gan nostrādājāmies: mazgājām un berzām grīdas ar bērza slotām. Kad tās bija izžuvušas, apkopēja grīdas iezieda ar petroleju. Tās piesūcās ar eļļaino šķidrumu, un slaukot vairs tā nesacēlās putekļi. Smaka brīvlaikā gandrīz izzuda. Soli tolaik bija četrvietīgi, ar slīpu virsmu. Augšdaļā — caurumi tintnīcas ievietošanai. Tinti gatavoja skolas pārzinis no tintes pulvera. Pēc Valsts prezidenta aicinājuma stādījām kokus šosejas malā četru kilometru garumā — no Krievciema līdz Vesetniekiem. Tagad tie izveidojuši alejas, kur vēl saglabājusies vecā šoseja.
Atmiņu glezna
Viss aprakstītais eksistē vien manā atmiņā kā daudzkrāsaina glezna. Žēl, ka man nav izdevies ar pildspalvu attēlot tās spilgtās krāsas, kuras palikušas atmiņā. Bērnu dienās visa pasaulīte likās tik gaiša un silta. Laikam jau bērnībā visu spilgtāk izjūtam, jo dvēselītes vēl nav piesārņotas ar apkārtējās pasaules sārņiem. Tik daudz, tik daudz mūsu paaudze zaudējusi. Ko cēlām, to sagrauj. Kas sagrāva manu skolu un Krievciema centru? 1944. gada jūlijā to sagrāva karš. Vāciešiem atkāpjoties, viss nodega. Kauja ilga vairākas stundas. Pat kādā grāmatā esot aprakstīta un nosaukta ”Kauja pie Krieviņiem”. Ļoti daudz kritušo abās pusēs… Tas bija karš.
Tāda bija manas paaudzes bērnība. Tikai piecus gadus man bija iespēja mācīties pirmās brīvvalsts laikā. Tomēr dvēselē dzīvas bija patriotisma jūtas un cerība, ka gan jau viss mainīsies un savu Latviju atkal atgūsim.
Uzklausa aicinājumu
Arvien atcerējos prezidenta Kārļa Ulmaņa mūsu skolas apmeklējuma laikā sacītos vārdus: ”Katra skolēna darbs un pienākums — mācīties! Lai valsts varētu zelt un plaukt, vajadzīgi izglītoti, gudri cilvēki!”. Viņa aicinājumu arī uzklausīju. Neskatoties uz varas maiņām valstī, visu jaunības laiku cīnījos par augstākās izglītības iegūšanu. Mana taciņa uz to — kā asu akmens šķembu kaisīta. Jau sākot ar iekļūšanu ģimnāzijā, tad karš, atkal padomju vara un politiskās nodevības, kuru rezultātā apcietināja un izsūtīja tēvu. Cietu arī es, tomēr augstskolā izdevās iekļūt. Atkal piedzīvoju savu līdzgaitnieku politisko nodevību skaudības dēļ. Biju spiesta pārtraukt mācības, zuda cerība atgriezties augstskolā. Sāku strādāt Pļaviņās. Beidzot sasparojos un sāku cīņu par taisnību. Nolēmu doties pie augstajiem varas pārstāvjiem pēc padoma. Pieņēma, uzklausīja, deva padomu, pat piesolīja aizstāvību. Savādi? Neticami! Divi mani nodeva, bet trīs augstās varas pārstāvji izlīdzēja. Lūk, cik dažādi ļaudis dažādos laikos dzīvo starp mums. Neatkarīgi no tautības, ieņemamā amata viņi rīkojas un lemj mūsu likteni.
Ja ir mērķis
Augstskolā atgriezos 1953. gadā un turpināju iesāktās studijas. Augstskolu absolvēju 1957. gadā un tad arī apprecējos. Tā mans ceļš zinību kalnā ilga 22 gadus kā ”Ilgais ceļš kāpās”.
Visu dzīvē var paspēt, sasniegt, ja ir mērķis un cieša apņēmība. Der atcerēties, ka visu materiālo var zaudēt, vienīgi ne to, kas galvā krāts. Augstskola cilvēku vispusīgi attīsta. Jaunie ļaudis, domājiet, ko darāt. Ne velti vēl dzīva tautas paruna: ”Dari, ko darīdams, apdomā galu!”.

Komentāri 4

Biruta

Kaut kas traks! Mans tēvs arī bija Krustiņš un arī no Aiviekstes pagasta. Būs jāpapēta raduraksti...

pirms 10 gadiem, 2008.11.14 09:48

Anita

Gribētu palabot kādu kļūdu-Aiviekstes skolā strādāja skolotājs Bēķis (nevis Rēķis, kā bija minēts rakstā). Esmu viņa meita, tāpēc to droši zinu!
Paldies par rakstu!

pirms 8 gadiem, 2010.10.19 20:48

Grobiņniece

Taisnība Bēķis, bet kļūda radusies pārpublicējot rakstu.

pirms 8 gadiem, 2011.07.01 09:26

Lietotāju raksti