Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vecumā atkal jāmācās rāpot 5

Tik skaista sniegota ziema sen nav pieredzēta — snieg un snieg. Šajā skaistajā klusumā ir kas jautrs — gājēju ceļš, kas ved no pilsētas uz Aizkraukles pagastu. Braucamie ceļi tiek uzpasēti, nokaisīti, un viss notiek, bet šis gājēju ceļš…

Piemēram, pirmdien izšķūrēja tikai līdz krustojumam pie bijušajām darbnīcām, šorīt arī. Tīrāmajam traktoriņam aizmugurē ir konteineriņš smiltīm, laikam esot pat noteikta izkaises norma —  gramos uz kvadrātmetru, bet kaisīts gan šajā ziemā nav ne reizi. Arī citus gadus, ja biežāk tiranizēja Bāliņa kungu, viņš nokārtoja, ka reizēm kaut ko pabēra.
Ejot mājās no darba, var daudz ko redzēt un pārdomāt starp laikiem, kamēr nokrīti un piecelies. Jaunie aiziet pa slideno ceļu kā Dievs pa ūdens virsu, bet es savos 62 gados vairāk sēdus, nekā ejot.
Vislielākais kaifs ir, kad beidzot nonāc uz savas ielas, kas ir tīra un neslidena — tad var ievilkt elpu un noslaucīt baiļu sviedrus.
Pagājušajā gadā pēc pēdējās darbdienas vilkos mājās. Pret Komunālo uzņēmumu kombinātu Jaunceltnes ielā 9 uz gājēju ceļa ir straujš paaugstinājums, pat vasarā ar velosipēdu dažreiz grūti uzbraukt, bet, kad nekaisīts, tikai ar traktoru noslidināts un mazliet apsnidzis, vēl trakāk. Gribēju tā sparīgi sākt mājupceļu un, protams, ar visu iepirkumu tašu nožāvos uz ceļiem. Nav patīkama sajūta skaidrā prātā vārtīties uz ceļa, bet piecelties nevar, kājas slīd uz visām pusēm, un, galvenais, nav iespējams uzkāpt šajā Golgātā, kamēr neiekāp sniega kupenā. Ko darīsi, mājās taču jātiek, nu i kas, ka ar sniegu piesmelti garie zābaki, arī turpmākajā ceļā slīdot trīs reizes nokritu. Skaisti, vai ne? Īsti ziemas prieki! Produktu tašā arī viss jau bija gatavs un samīcīts, nevajadzēja mocīties svētku mielastu gatavojot.
Visjautrākais bija vakarā, jo, uz darbu ejot, biju uzvilkusi neslīdošus kūts apavus (žēl taču nolauzt kaklu pirms laika vai salauzt kādu locekli, manos gados tie slikti dzīst) un droši soļoju mājās, sniegs tīrīts, kā jau teicu, tikai līdz krustojumam, bet tālāk redzu: kaut kas kūņojas priekšā izplestām kājām, rokas arī tā savādi cilā. Domāju, pazīstama sieva dodas uz sociālo māju “salāpīties”, bet, pieejot tuvāk, skatos: tantuks, krietni vecāks vēl par mani, iet ar slēpēm. Var redzēt, ka bieži vis nav slēpojusi, jo, kad slēpes galos saāķējās, ilgi stāvēja un prātoja, kā tās atāķēt, bet vajadzēja taču kaut kur nokļūt. Un tā mazā sieviņa iet, atspiezdamās uz nūjām un augstu cilādama pie kājām piestiprinātās slēpes. Ideja, kā pasargāt sevi no krišanas, ir vienkārši ģeniāla. Man, ejot aizmugurē, bija pat jautri, domājot, kā labāk pārnākt mājās. Vislabāk, šķiet, būt rāpot, jo kādā radioraidījumā dzirdēju — tā var atbrīvoties no visām organismu mokošajām vainām. Un, galvenais, ceļu aprūpes uzņēmums ietaupīs dažus kilogramus sāls — smilšu maisījuma, kas nebūs izlietots gājēju ceļa normālai uzturēšanai.
Bet, ja bez jokiem, tad agrāk, piemēram, pagastā bija jānotīra un jākaisa gājēju ceļš līdz 7 rītā, lai cilvēki varētu droši iet uz darbu, divas sezonas pati tīrīju šo ceļu, bija jāstrādā, lai nopelnītu, bet tagad maksā par neko — pa pagastu slāj seši “stipendiāti”…
Mēs, pagasta iedzīvotāji, tik ļoti priecājāmies un bijām pateicīgi domes vadībai, ka šis gājēju — riteņbraucēju ceļš tika ierīkots. Protams, vasarā vienmēr ir nokaisīts ar pudeļu lauskām un ik pa brīžam jāmaina velosipēda riepas vai jānokāpj no velosipēda pie katra iebraucamā ceļa, kur sastājušās mašīnas. Rīgā, piemēram, soda par to, ka aizsprostots gājēju ceļš, bet pie mums policija desmit reižu dienā brauc garām un negrib pamanīt, ka daži kungi ierīkojuši stāvvietu tieši pret gājēju — riteņbraucēju ceļu. Bet tas tomēr ir labāk nekā iet vai braukt pa braucamo daļu, kur tevi nobrauks un pateiks, ka nekad tur neesi bijis. Ziemas mēnešos pa it kā atbilstošo ceļu vari iet, nosisties, un arī pats vien būsi vainīgs. Tā ka jāmācās atkal rāpot kā bērnībā, jo bērna un veca cilvēka prāts esot vienāds.
Laimīgu Jauno gadu ceļu kopējiem, jo viņi atbalsta valsts politiku: nav cilvēka — nav problēmu un jo ātrāk, jo labāk!

Komentāri 5

Ludmilai Geidai

Dārgā Millij ! Ja nevari paciest skaistu, brīnišķīgu baltu ceļu, tā kā tas bija vecajos laikos, un gribi, lai pat mazie celiņi būtu pārvērsti sniega, grants un sāls putrā kā pilsētas ielu braucamās daļas, tad pacieties un pagaidi pavasari. Gan jau tad to dubļu un pļurgas uz ceļiem un celiņiem būs atliku likām. Tad varēsi atveldzēt savu dvēseli. TAS IR IDEĀLI, JA ŠODIEN IR IESPĒJA PASTAIGĀT PA BALTU PIEBRAUKTU CEĻU, KAS NAV SAPOSTĪTS AR GRANTI, SMILTI UN SĀLI VAI MINERĀLMĒSLIEM (kāliju). Ja tāda iespēja ir, tad es atceros tīros, baltos ziemas ceļus. Man ir 64 gadi.

pirms 9 gadiem, 2010.01.08 20:58

Ļudai

Nekāda vaina, parāpo. Nekas nav jāmācās, tikai jārāpo. Ja gribat pa netīrumiem, tad var iziet uz ielas te centrā un izvārtīties. Es ļoti būtu gandarīta, ja te centrā ielas būtu tikpat tīras un baltas kā pie privātmājām, kur prieks un gandarījums pastaigāties.

pirms 9 gadiem, 2010.01.09 14:37

H.Remeiķis

62 nav vecums. sieviete labaakajos gados.

pirms 9 gadiem, 2010.01.11 15:59

gaida

kā zināms ,tad rāpot iesaka ārsti un tas ir ļoti veselīgi,cilvēki ātrāt izveseļojās,bet visiem ir
rokas un būtu ļoti lietderīgi iziet un pašiem pastrādāt ar lāpstu ,būtu ,gan ielas tīras un veselība kaulos,pieraduši tik visi čīkstēt,atradinājušies no darba ,gaida uz visu gatavu.

pirms 9 gadiem, 2010.01.14 13:46

Lietotāju raksti