Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Viens pats liesmu ielenkumā 1

Netīša kūlas dedzināšana gandrīz pārvēršas par neglābjamu traģēdiju. Par paša izraisītu ugunsgrēku pastāstīja kāds pieredzējis vīrs.

Latvietim visa liekā un kūlas dedzināšana ir kā nacionālā īpatnība, kuru cenšas izskaust ugunsdzēsēji un vides speciālisti. Mani pāraudzināja pati uguns.

Rudenī iegādājos senu guļbūves māju. To no vienas puses ieskauj mežs, no otras puses — pļava. Īsta latvieša pils un lepnums. Māja ilgus gadus bija neapdzīvota, un par tās apkārtni neviens nebija rūpējies. Sāku izzāģēt krūmājus un sausos zarus.     
Sagatavoju, kā man likās, drošu ugunskura vietu, lai varu sadedzināt drazas, nenodarot ļaunumu ne dabai, ne savam jauniegūtajam īpašumam. Ar katru sadegušo lapu un zaru manas ”pils” pagalms kļuva aizvien tīrāks. Te pēkšņi vējš no ugunskura pacēla degošu lapu un rotaļājoties aiznesa to līdz pērnajai kūlai. Es steidzos klāt ar ūdens spaini, taču uguns turpināja virzīties uz priekšu. Sapratu, ka ar maniem spēkiem būs par maz, un auļoju zvanīt ugunsdzēsējiem, taču telefons bija izlādējies. Turpināju mīņāt ar kājām, līdz sapratu, ka ar to nebūs līdzēts. Traucos pakaļ segai, kuru samitrināju, un sāku sist uguni, lai tā neiet uz priekšu, taču tā bija spēcīgāka, un vējš sausos degošos salmus turpināja nest uz priekšu.

Tā nebija vienkārši uguns, tā bija krustuguns kā lāsts, cīņa ar kuru likās nebeidzama. Es kā karavīrs ne ar ieroci, bet ar slapju deķi un pusizkusušiem gumijas zābakiem cīnījos līdz spēku izsīkumam. Laiks bija apstājies, tikai dzirksteles un liesmas turpināja virzīties tālāk. Dūmu ielenkumā brīžiem zaudēju elpu un redzi. Man bija tik ļoti bail. No bailēm pat ļima kājas, dūmi turpināja apdullināt. Es nespēju aptvert uguns neatlaidību, neuzdrošinājos skatīties tālumā, es raudzījos tikai atpakaļ, lai smeltos spēku nodzēstajā melnajā zemes paklājā, ko uguns bija aiz sevis atstājusi.

Es jutu, ka tūlīt zaudēšu samaņu, bet liesmas turpināja gavilēt, tās jau šāva salūtu ar sirsniņmājas jumta šīferi. Man vairs neļima kājas, nereiba galva, es atguvu apziņu. Šausmas turpināja pieaugt, un uguns kļuva nekontrolējama, taču nedrīkstēja pieļaut, ka nodeg mana māja, mans sapnis, mana pils. Es izjutu pienākumu glābt un saudzēt. Liesmas modināja manī spēku. Es to varētu salīdzināt ar kara laika izjūtām, nu man ar uguni ir izšķirošā divkauja. Prātā kā lūgšana skanēja viena doma, ka māja ir jānosargā, jo tā ir mana svētvieta.

Es uguni pieveicu. Nezinu — kā, nespēju to izskaidrot. Iespējams, uguns mani gribēja pārmācīt, bet Dievs nāca mani glābt. Es stāvēju kā pārkarsēts sālsstabs un raudzījos uz melno paklāju, kurš bija ieskāvis māju. Pateicos Dievam. Jūtas — neizskaidrojamas, gribējās raudāt un priekā gavilēt, bet nespēju, jo pats neapzināti biju radījis draudus savai dzīvībai un svētvietai.

Mana prāta komu pārtrauca mežsargs, kurš bija ieradies bargi nobārt un draudēja ar sodu. Naudassodu man nepiesprieda, taču atgādināja: ja būtu notikusi nelaime, nodegtu māja un ja uguns būtu aizgājusi līdz mežam, atbildību pilnībā vajadzētu uzņemties man. Bija izdedzis apmēram hektārs. Es godīgi pastāstīju notikumu gaitu. Mežsargs nespēja noticēt, ka viens cilvēks bez palīdzības spējis nodzēst tik lielu platību. Esmu pieredzējis vīrs, taču tādu kaunu nekad nebiju izjutis. Kad mežsargs aizbrauca, pārstaigāju melno zemi, it kā gribētu notikušo padarīt par nebijušu. Domās lūdzu zemei piedošanu par pāridarījumu. Mana kauna izjūta pieauga nākamajā dienā, kad bargais mežsargs atveda eglīšu stādiņus. Tagad eglītes ir ieaugušās, un tās vienmēr atgādinās par to, ko piedzīvoju.

Komentāri 1

Lietotāju raksti