Palasot pēdējos bijušā tieslietu ministra Gaida Bērziņa un Latvijas Kredītņēmēju apvienības jurista Jāņa Āboliņa izteikumus, pamazām sāk pārņemt dziļas šausmas un neizpratne par to, ko tad īsti šie kungi grib panākt un kādu tad likumu mēs saņemsim lietošanā.

Es pilnībā izprotu smago situāciju, kādā pašlaik atrodas lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, kas ir spiesti atdot pēdējo santīmu par savu optimismu un kādreizējiem labākas dzīves solījumiem. Pats arī lielu savu ienākumu daļu atdodu bankai, lai neapliktu bez jumta virs galvas.

Tomēr tā vien šķiet, ka latviešu iedzimtais naids un nebeidzamā žults pret visu apkārtējo - lai tikai atrastu skaidrojumu pašu neizdarībai un nezināšanai, spēj aizēnot praktiski jebkuras loģiskās spriešanas spējas un veiksmīgi ļaut manipulēt dažādām caurkritušo uzņēmēju apvienībām ne tikai ar saviem sekotājiem, bet pat ar visu valdību.

Kā gan citādāk, lai skaidro tos sajūsmas spiedzienus komentāros pēc augstāk minēto kungu izteikumiem par to, ka tagad ņemsim un ar jauno likumu noteiksim to, ka visiem, kas pieteiksies uz maksātnespēju, dāvināsim parādu norakstīšanu pēc mantas pārdošanas. Skaisti, vai ne?

Kāpēc neviens nerunā par to uz kā rēķina notiks šī parādu norakstīšana un kādas sekas tas atstās uz tiem „vientiešiem”, kas mierīgi maksā savu kredītu vai arī vēl plāno ņemt to. Vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka „vientieši” ir tie, uz kuriem likums īsti neattiecas un viņiem ar saviem kredītiem būs jāsedz šie zaudējumi, kas radīsies bankām. Varam tikai iedomāties cik nereāli noteikumi un procenti būs kredītiem pēc šāda likuma pieņemšanas un cik daudz mūsu nodokļu maksātāju naudas aizies nebeidzamajos maksātnespējas procesos, kuru galvenais mērķis būs glābt dažādus caurkritušus biznesa darboņus, kas treknajos gados veikli grozījās un pumpēja nekustamā īpašuma burbuli. Kāpēc tagad darboņi saņems parādu norakstīšanu, bet „vientiešiem” jāmaksā pilnā summa?