Ainavu “mednieks”

“Esmu ķerts ar Latvijas mīlestību” — ar tādu virsrakstu  pirms vairāk nekā desmit gadiem “Staburagā” bija publicēts apraksts par Māri Locu.  Šādiem vārdiem toreiz sevi raksturoja  nerimstošais  Latvijas apceļotājs un fotogrāfs, kura darbības spektrā  bija iekļauta arī Aiz­kraukles puse. Ar gadiem Māra aktivitāte nav rimusi, vien gājusi plašumā un devusi pārliecību, ka iesāktais jāturpina.

Vairāk nekā trīs tūkstoši atklātņu
Mārim ir neparasts vaļasprieks — viņš “medī” Latvijas ainavas no senām  pastkartēm. Īpaši viņu interesē kartes, gan vecas, gan jaunas, un senāku laiku tūrisma ceļveži.  Vecajās atklātnēs redzamo ainavu viņš mēģina nofotografēt, kāda tā ir tagad, pēc daudziem gadu desmitiem. Tiesa, tas nemaz nav tik vienkārši. Daudz kas aizaudzis krūmiem, applūdis, daudzas vietas skārusi pārbūve. Kad meklētā vieta sazīmēta, jāatrod īstais skatpunkts un redzesleņķis. Ja vajag, jākāpj uz jumta, kokā vai jābrien ūdenī. Dažkārt Māris stundām sēž un gaida, kad parādīsies kāds mākonis vai uzspīdēs saule. Lai būtu pēc iespējas precīzāks foto. Lieki piebilst, dažkārt šodien redzamais rada tik žēlas nopūtas, nostalģiskas atmiņas un pārdomas: ko gan cilvēka pārprastā visvarenība — patiesībā aprobežotība — spēj izdarīt ar vidi, kurā dzīvojam! Veidojot izstādes “Toreiz un tagad”, Māris pierāda, ka taisnība ir leģendai, ka Dievs Latvijai patiesi nogriezis skaistāko zemes gabaliņu. Izstādes liek arī padomāt, kādi mēs esam saimnieki.

Pavisam Māra kolekcijā ir vairāk nekā 3000 veco kartīšu un vairāk nekā 1000 veco kartīšu mūsdienu atdarinājumu. Jautāju, vai, gadiem ejot, nav aprimusi vēlme braukt un meklēt bieži vien gandrīz vai neiespējamo, viņš atbild: “Tieši otrādi, sāktais iedzen vēl lielākā azartā.”

Iedvesmas autors — Vilis Veldre
Patiesībā Māris savai nodarbei var svinēt jubileju — viņš un šis vaļasprieks ir nešķirami jēdzieni jau apmēram 30 gadu. Velosipēds un fotoaparāts — tās ir divas lietas, kuras ar Māri kopā ir visos viņa ceļojumos. Pirmais viņa dzīvē ienāca velosipēds. Vēlāk kā dāvana arī fotoaparāts. Māris stāsta, ka pirmais fotocikls “Toreiz un tagad” iznācis it kā nejauši, vēl neapzinoties, ka tur paveras milzīgs darbalauks. Impulsu deva arī redzēts albums igauņu valodā, kurā bija publicētas pāru fotogrāfijas.

Par savu rokasgrāmatu Māris uzskata nepelnīti aizmirstībā aizgājušā rakstnieka Viļa Veldres grāmatu “Ceļi un cilvēki”, kurā autors, izstaigājot dzimteni kājām, vēsta par sastaptajiem cilvēkiem.  Grāmatā gan jaušama ulmaniskā jūsma un izteikts atbalsts tautas un valsts vienotības idejai, taču to gan nevar noliegt — autors ir sava pagasta, novada, savas valsts patriots. Tāds pats kā Māris. Dažādu ap­stākļu dēļ pa šiem gadiem nomainīts vairāk nekā 20 velosipēdu (vairāki no tiem nozagti) un nobraukts ap 250 tūkstošiem kilometru.

Raksta projektus
Jāpiebilst, ka Māris ir invalīds — cits, viņa vietā būdams, iespējams, lamātu valdību vai regulāri ietu uz sociālajiem dienestiem pēc papildu pabalstiem ar lozungu “man pienākas”, taču Māris raksta projektus un kaļ jaunu plānus. Piemēram, tagad Māris ir pārdomās, ko lai dara ar 4. septembrī paredzēto izstādi Kārļa Ulmaņa dzimtajās mājās “Pikšās”. Kultūrkapitāla fonds atbalstījis tikai materiālu tapšanu, bet izstāžu vietas jāmeklē pašam. Ar bijušo muzeja vadītāju gan tika  runāts par izstādi, un viņš piekrita Māra koncepcijai — proti, izstādē “Agrāk un tagad” parādīt daudzas ar Latvijas vēsturi saistītas vietas, bet jaunā vadītāja vēlas tikai to fotogrāfiju daļu, kas saistītas ar “Pikšu” apkaimi. Būs laikam jāmeklē citas izstāžu telpas — noteic fotoentuziasts. Savulaik piedāvājumu par izstādes veidošanu viņš izteicis arī Likteņdārza administrācijai, taču par parunāšanu tālāk nav tikts. “Laikam jau manas fotogrāfijas nav pārāk ērtas,” rezumē Māris.

Ainavas runā
Likumsakarīga ir Māra iesaistīšanās Latvijas Dabas fonda projektā “Ainavas runā”, kuru joprojām var skatīt internetā. Tas ir veltījums Latvijas simtgadei. Projekta iniciatori uzsver, ka viņu misija ir dabas daudzveidības saglabāšana Latvijā, un viņi ir par pasauli, kurā harmoniski un gudri  sadzīvo cilvēks un daba. Projekta idejas autori ir Viesturs Lārmanis, dabas aizsardzības eksperts, un Jānis Ķuze, biologs, ornitologs, dabas aizsardzības eksperts un ērgļu pētnieks, Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs. Māris projekta mājaslapā veido sadaļu “Toreiz un tagad”. Tajā arī vairākas fotogrāfijas no Aizkraukles reģiona. Piemēram, vienā no 30. gadu ainavām redzams ceļš, kas ved no Aizkraukles uz pārceltuvi pāri Daugavai. “Zemes ceļa līkumi harmoniski saspēlējas ar Daugavas loku, liekot sajust plašumu, brīvību, ceļojumu... Šķiet, ka cieši rindā sastājušies stabiņi tur ir tāpēc, lai savaldītu vieglprātīgu straujumu, ko šāda ainava varētu rosināt,” tā tēlaini aprakstīta šī ainava. Blakus tai otrs foto — mūsdienu attēlā tikai milzu ūdens klajums ar spēkstaciju fonā. Patiesībā jau ainavu pāru salikumiem nevajag vārdu. Fotogrāfijas pašas runā un uzrunā. Projekta autori mājaslapā aicina ikvienu piedalīties “Toreiz un tagad” veidošanā.

Apgūst vēsturi
Pateicoties savam vaļaspriekam, Māris pamatīgi apguvis Latvijas vēsturi. Pa šiem gadiem tapusi liela kolekcija ar Latvijas Neatkarības kara un Otrā pasaules kara upuru piemiņas vietām. Viņa kolekcijā ir arī fotogrāfiju kopas ar represēto un leģionāru  piemiņas un atceres vietām. Iespējams, papildu impulss tautas vēstures izziņai bija tieši 1989. gads, kad Latvijas Tautas frontes jaunatnes informācijas centrs laikrakstos izsludināja veloakciju, kurā piedalījās vairāki desmiti jauniešu. Velobraukšanas entuziasts, toreiz vēl divdesmit septiņus gadus vecais Māris Locs, kurš pirms tam jau “risināja” vēstures mīklas, kļuva par šī pasākuma gidu.

Divu nedēļu braucienā maršruta sākums bija tieši Aizkrauklē. Tālāk tas aizvijās uz Viesīti, Jēkabpili, Lubānu, Gulbeni, Jaunpiebalgu, Cēsīm. Brauciens noslēdzās Rīgā. Ceļotāji apskatīja Latvijas Brīvības cīņās kritušo un sarkanā terora upuru piemiņas vietas. Viens no pasākuma organizatoriem Ivars Beitāns, atminoties brauciena sākumu, laikrakstā “Jaunās Rokas” rakstīja: “Bija 30. jūlijs, kad no Aizkraukles stacijas startēja riteņbraucēju kolonna, kuras priekšgalā plandījās sarkanbaltsarkanais karogs. Lūk, ceļa zīme ar Stučkas pilsētas nosaukumu. Jaunieši ar krāsu pārsvītro uzrak­stu un piesit plāksnīti ar vārdiem “Jūsu priekšlikumi pilsētas nosaukumam”. Jā, sabojātais uzraksts varbūt arī bija sīkais huligānisms, bet tādējādi mēs izteicām savu protestu pret to, ka oficiāli vēl joprojām nav nosodīts sarkanais terors pret latviešu tautu.” Māris izbraukšanas momentu fiksējis fotogrāfijā, kura nu jau kļuvusi par vēsturisku relikviju.

Pagaidām bez titula
“Māri, bet tu taču esi īsts Latvijas lepnums!” noklausījusies viņa stāstu  par darāmo un izdarīto, iesaucos. “Atklāti sakot, zinu, ka par mani ir bijusi vēstule arī “Latvijas lepnuma” orgkomitejai, bet tālāk tā nav tikusi,” teic Māris. Viņš gan par to neskumst, neba apbalvojumu dēļ kaut ko dara. Viņš vienkārši citādi nemāk dzīvot, un, kā pats smejas, invaliditāte viņam piešķirta par Latvijas mīlestību.  Interesanti, ka, braukājot pa Latviju un meklējot fotogrāfijās redzamās vietas, bieži  vietējiem nākoties lūgt naktsmājas. Runājot par dzīvi ar saimniekiem, vairākkārt atklājies, ka arī viņi bijuši ieteikti “Latvijas lepnuma” nominācijām, bet pie titula nav tikuši. Tad Mārim esot sajūta, ka atradis savu asinsradinieku. Ar Latvijas mīlestību sirdī.

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

20171021-1214-latvijai100.jpg

Novadu ziņas