Ceļojums laikā: kā tieši pirms 50 gadiem cēla Pļaviņu HES, appludinot Staburagu, un 80 gadus vecs ceļojuma maršruts

 Tieši pirms 50 gadiem, 16. jūlijā, ar smago tehniku Daugavā bērti akmeņi un būvgruži, lai veidotu jauno Pļaviņu hidroelektrostaciju - tā vēsta kinožurnāls "Padomju Latvija", kas saglabāts Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Diemžēl šis "progress" nozīmēja, ka zem Likteņupes ūdeņiem pazuda gan Staburags un Liepavots, gan augstie klinšu krasti, gan pilskalni.

Turismagids.lv piedāvā īsu ceļojumu laikā ar fragmentu no 1937. gadā Sabiedrisko lietu ministrijas Tūrisma nodaļas izdotā K. Vanaga ceļveža pa Vidzemi un Latgali. Tolaik ceļotājiem bijis jākāpj augstās klintīs, lai nonāktu Daugavas krastos, bet dažviet bijuši brasli, kur upi varējis pat pārbrist. Autors arī atskatās gadsimtiem senā šo zemju vēsturē, rādot, ka miers Daugavas krastos bijusi visai reta parādība un vietējiem nācies paciest dažādas varas un pārbaudījumus.

Laivu brauciens: Pļaviņas – Daugavas krasti – Koknese
Garums: 25 kilometri

Gads: 1937

Avots: K. Vanags "Ceļvedis pa dzimto zemi. Vidzeme un Latgale"

Saglabāts oriģinālais rakstības stils un pieturzīmes

"Jauks brauciens lejup pa straumi, kas tur visātrākā (kritums uz 1 kilometru 81 cm). Daugava šai posmā iegrauzusies dolomītos līdz 30 m dziļi. Noteikti vērts iepazīties sīkāki iepazīties ar Daugavu šo senseno satiksmes ceļu. Jau Prometejs 150. g. pirms Kr. dz. min kādu upi, ko uzskata par Daugavu, kuras nosaukums gan nepārprotami minēts gan tikai 7. g.s. Sevišķi pazīstama Daugava vikingu laikos kā ceļš no vaŗjagu zemēm Skandināvijā uz Grieķiju. Vikingi brauca pa Daugavu uz augšu gar mūsu tag. Vidzemes, Zemgales un Latgales krastiem, lai pa Dņepru un Melno jūru aizsniegtu Bicanci, vai pa Volgu un Kaspijas jūru nonāktu Irākā un Indijā. Ordeņa laikos tirdzniecība pa Daugavu notika ar šķūtīm, kas bija līdzīgas strūgām, un kuras vilka pret straumi cilvēki, vairāk kā simts katru, Viena šāda šķūta līdz Vitebskai nonāca tikai pēc vairākiem mēnešiem.

Jaunas laivu piestātnes Daugavas krastā.

Apstāja laivas braucienā šādās vietās:

a) Bebruleja (Vidzemes krastā) ir veca apdzīvota vieta. Ir nostāsti, ka pēc Lielā Ziemeļu kara, kad Vidzemē jūdzēm tālu vairs nav bijis cilvēku, poļu laikos tur nemetināti poļu amatnieki, zvejnieki un plostnieki. Tur bīstamas krāces, jauki stāvi Daugavas krasti, mutuļojoši atvari. Bebru lejās agrāk bija lielas dolomītu lauztuves. Bebrulejās dzimis rakstnieks K. Strāls. Tālāk ielejā kapsēta. Lejpus tās kāda dziļa ala, kurā slēpušies dezertierī.

b) Lokstenes grava (Vidzemes krastā). Ļokstenes upītes kraujā bijusi senču pils, kuras vietā bruņinieku ordenis uzcēlis Lokstenes (Loxten) pili, kas rakstos minēta ar 1254. g., vēlāk dēvēta par Vecpili. Daži vēsturnieki Loksteni iesaukuši par Jersiku, lai gan valda uzskats, ka karaļa Visvalža slavenā Jersikas pils bijusi Līvānu pagastā. Tie, kas Jersiku meklē šai vietā, savu viedokli pamato ar to, ka chronikās karagājieni no Jersikas līdz Koknesei minēti kā īsi pārgājieni, turpretim Līvānu Jersika no Kokneses ir 75 km. 18. g.s. vēsturnieki, piem., Hupels, Jersiku meklēja Lokstes vietā, tikai 1842. g. kāds poļu laikraksts esot pacēlis domu par Jersiku pie Līvānu robežas. – 1437. g. visu šo novadu Rīgas virsbīskaps izlēņoja Jānim Lokstenam, no kura vēlāk to mantoja viņa audžu dēls Stukmans, kura vārdā vēlāk nosaukta arī bij. muiža. Lokstes miuižnieku pils bijusi nopostīta 15. g.s. beigās. Pils nebija no stiprajām, lai gan to sargāja dabiskas klinšu kraujas un gravas. No Lokstes gravas ieteicams 1 km tāls ceļš kājām pa krastu uz Oliņkalnu (augšējā krastā ierakumi no Pasaules kaŗa, apakšējā Alpiski kalnu nogruvumi).

c) Oliņkalns (Vidzemes krastā) – dižs pakalns 5 km no Pļaviņām un 1 km no Lokstes pilskalna. Pie pilskalna Daugavas sengultne, kas tagad pārplūstot tikai lielo plūdu gados. Iepretim Oliņkalnam stipra krāce. Oliņkalns ir vislielākais senču pilskalns (2,3 ha liels, uzbērums 175 m garš). Pilskalna viena plakuma malā 20 m augsta Andreja klints – ļoti stāva dolomīta siena (tur kādā Zāļu vakarā esot nolēcis nelaimīgs mīlētājs vārdā Andrejs, līdzi raudams savu iemīļoto, kas bijusi neuzticīga), otrā pusē – jau redzētā Daugavas sengultne, pa kuru Daugava reiz tecējusi apkārt varenajam pilskalnam. Andreja klints ir visaugstākā Daugavas klints Vidzemes krastā. Oliņkalnā parasti notiek novada Dziesmu svētki. No Oliņkalna jauks skats uz Sēļpils drupām un zilajiem siliem Zemgales krastā, kur 1812. g. stāvēja Napoleona prūšu divīzijas. Nostāsti vēsta, ka no Oliņkalna pilskalna pāri Daugavai apšaudīta Sēļpils. Oliņkalnam lejpusē sirmiem kalniem apaugušā Dūņu leja, kur pārceltuve uz Sēļpils krastu tiem, kas Daugavas krastus apceļo kājām. Arī laivas braucējiem jākāpj liellaivā un jāpārceļas otrā krastā.

d) Sēļpils (Zemgales krastā) ir vecs Sēlas administratīvais centrs, ko leiši, būdami draugos ar sēļiem, pastāvīgi izlietoja kā patvērumu un pārejas vietu (brasls pie Bradu ciema pār Daugavu, 3 km augšpus Sēlpilij, vienīgā vieta, kur leišiem bija viegli pārbrist Daugavu) iebrukumiem latgaļu zemēs (Vidzemē.) 1207. g. bruņinieku ordenis ar lielu latgaļu un lībju karaspēku pārgāja pie Aizkraukles Daugavu un aplenca Sēlpili, kur cīņa ilga dienu un nakti. Tikai kad vācu karaspēks ap pili sakūŗāva lielu sārtu, lai pili nodedzinātu, sēļi lūdza mieru. Vāci to solīja tikai ar noteikumu, ka sēļi kristīsies un nekad vairs draudzīgi neuzņems leišus, ko tie arī apsolīja, dodami ķīlniekus – sēļu zemes vecāko dēlus. Tad abats Teodoriks un pāvests Engelberts tur kristīja pirmos augšzemiešus un Sēļpilī uzsprauda Sv. Marijas karogu. Drīz vāci zemi sagrāba savās rokās un sēļu virsaišu pils vietā, stāvajā Daugavas krastā, 1373.g. uzcēla savu mūra pili, kas bija ordeņa fōgtēja. No 1422. g. – 1559. g. zināmi 12 Sēļpils fōgti. Ordeņa valstij likvidējoties, Sēļpils ietilpa Kurzemes hercogvalstī. Ciems pie pils izauga par rosīgu pilsētiņu un 1621. g. hercogs Frīdrichs tam piešķīra pilsētas tiesības. Sēļpils vārdā nosauca visu plašo (tag. Jēkabpils un Ilūkstes) apriņķi.

Poļu – zviedru karos Sēļpils gāja no rokas rokā. 1627. g. vasarā poļi atkāpdamies Sēļpili nodedzināja, vēlāk gan atjaunoja, bet 1704. g. Ziemeļu kara laikā pēc zviedŗu kaŗavadoņa Levenhaupta pavēles pulkvedis Klots to saspridzināja un nodedzināja. Apskatīt pilsdrupas. Sēļpils pilskalna tuvumā Karātavu kalns, kur kārti tie, kas bruņiniekiem pils būvei nevarējuši pienest smagos akmeņus. Jāaizrāda, ka gar augstajiem krastiem jāstaigā ļoti uzmanīgi, jo var nogāsties. Kājām gājējiem no Sēļpils jāpārceļas atpakaļ Vidzemes krastā, bet braucēji laivās dodas tālāk, lejup pa straumi, gar līko Krustalīci (te plostnieki met krustu, lai straume laimīgi aizvada tālāk plostu). Līkumā bijusi senā Sēļpils pilsētiņa. Par augsto Vidzemes krastu stāsta, ka reiz te nogāzusies govs un nositusi kādu ogotāju, kuras bērēs vainīgā bez žēlastības apēsta.

e) Par Kraukļu klinti (Vidzemes krastā) sauc radžu veidojumu tūlīt aiz Krustalīča. Agrāk tur bijusi redzama asa klints šķautne – kraukļa knābis. 2 km lejpus Kraukļu klintij Piešupītes jeb Piksteres grava ar glezno Piešupīti, kas lietainās vasarās rāda brīnišķīgus ūdens kritumus, tur reiz bijušas romantiskas ūdens dzirnavas.

e) Avotiņu pilskalns (Vidzemes krastā) aiz bīstamās Seglinieku krāces, augstā krastā, nosaukts peč dzidrā avotiņa (lejpus Avotiņu mājām). Pilskalns ap 5 min. gājiena no krastmalas. No pilskalna uz Daugavu jaukākais skats visā Daugavas ceļojumā. No turienes līdz Stabusagam tikai 2 km, tāpēc jāpārceļas atkal otrā krastā.

g) Liepavots un Staburags (Zemgales krastā). Liepavots, ap 1 km šaipus Staburaga, dzidri tek pār stāvo kaļķakmens klinti. Avots padarīts nemirstīgs Valda Staburaga bērnos. Skaista pakārtne – Vīgantes parks, kas pārņemts valsts aizsardzībā (ārzemju valrieksti sastopams arī ēdamais vīngliemezis). Parkā jauka Mežu departamenta celta svētku estrāde no Daugavas krāču akmeņiem un dabisks amfiteātris. Liepavotu un Staburagu savieno jauks parks, tāpēc laivas braucējiem vērts līdz Staburagam iet kājām pa Daugavas augšējo krastu (jauks kājceliņš ar tiltiņiem pār gravām, no kājceliņa Daugavas pusē pasaules kara ierakumu un vācu ložmetēju ligzdas). Kājceliņu pārtrauc nobrauktuve uz pārceltuvi (iepretim zvejniekiem) turpat arī Staburaga latviskā tūristu nojume un laivu steķi. Turpinot ceļu kājām pa kājceliņu, kas ved pa augšējo stāvo krastu, pēc dažām minūtēm jau esam sasnieguši Staburaga virsotni, kas tagad glīti izbūvēta (akmens soli, avotūdens tvertne).

Staburags ir diža šūnakmens klints, cēlusies no laļķainā avota nogulsnēm. Pazemes avotiņi krīt lejup pa klinti smalkos pilienos, tie Staburaga asaras. Pārliecoties pār malu, dziļi lejā, Daugavas ūdeņos, redzam 1861. g. nogruvušo Staburaga daļu un 1915. g. nokritušo degunu – radzi, milzīgus akmens bluķus. Bet Staburags turpina augt un pēc daudziem gadsimtiem, ja tikai neapsīks avoti, kas viņu baro, izaugs atkal jauna radze, jeb bārzda (krievu plostnieki agrāk Staburagu saukuši par Velna bārzdu). Staburags ir mūsu dzimtenes upju klinšaino krastu krāšņums, kas sen pazīstams arī aizrobežā (jau 1885. g. Krakovā izdota kāda brošūra par Staburagu, tad pat Pēterpils mākslas akadēmija izdeva viņa attēlu spalvas technikā)."


Aizkraukles novadā