Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Aizkrauklietes Dinas Kopānes darinātās lelles kā māksla

Aizkraukles pilsētas bibliotēkas lasītavā līdz 29. aprīlim iespējams apskatīt aizkrauklietes Dinas Kopānes radīto leļļu izstādi. Aicinātu cilvēkus izmantot šo reto iespēju, jo tik kuplā skaitā šīs lelles savāktas tikai izstādes dēļ, parasti tās pie autores ilgi neaizkavējas, jo ātri atrod jaunu īpašnieku.

Dinas radītās lelles nav rotaļlietas, kuras var ņemt rokās un paspēlēties, tie ir mākslas un dizaina priekšmeti, kas papildina telpas interjeru vai atrod vietu pie kolekcionāriem, tāpēc līdzās lellēm arī brīdinošs uzraksts — ar rokām neaiztikt! Taču izstādes atklāšanā viesiem tika dota retā iespēja vienu lelli paņemt rokās un novērtēt tuvāk ikvienu tās smalko detaļu. “Lelles kā mākslas un dizaina priekšmeti pasaulē ir ļoti populāras un iecienītas, taču Latvijā šī joma attīstās lēnu. Tomēr es ceru, ka arī pie mums ar laiku to spēsim novērtēt,” piebilst Dina.

Katrai savs stāsts

Parasti, tiklīdz lelle ir gatava, tā ātri atrod jaunu īpašnieku, tāpēc tik kuplā skaitā redzēt tās vienkopus patiešām gadās reti. Dina atklāj, ka šoreiz tam iemesls ir izstāde — aprīlī Aizkrauklē, bet maijā tās dosies uz izstādi Igaunijā, savukārt rudenī iecerēts piedalīties izstādē Nīderlandē. “Esmu nolēmusi sākt izstāžu karjeru,” saka Dina. Dažas viņas darinātās lelles jau piedalījās izstādēs, taču kopumā šī pieredze vēl ir maza. “Pasaulē gadā notiek ap 300 autorleļļu izstāžu, kuras apmeklē kolekcionāri, noskatot un iegādājoties jaunas lelles savām kolekcijām. Nezinu, vai manas lelles varētu kādu ieinteresēt un vai tās varētu kļūt par daļu no kādas kolekcijas, jo katra lelle ir citādāka, atšķirīga. Atrast šo savu individuālo stilu, rokrakstu šajā nodarbē ir visgrūtākais, taču es gribētu, lai pēc kāda laika, paskatoties uz manu lelli, uzreiz varētu saprast, kas ir tās autors. Tagad, protams, uz to vēl cerēt nevaru, bet ar laiku varbūt.  Lellēm ir jābūt kaut kam kopīgam, vienojošam. Man pašai gan pagaidām grūti saskatīt to kopīgo, taču cilvēki teikuši, ka tām piemīt zināma savstarpēja līdzība. Man pašai katra lelle liekas citādāka, jo katrā ir ielikta cita doma, katrai ir savs stāsts,” prāto Dina.

Rada no nulles
Par savu aizraušanos, kas sākās pirms aptuveni četriem gadiem, Dina saka — tā ir jauna lappuse manā dzīvē. “Tā leļļu būšana sākās pavisam nejauši. Ne mirkli nespēju nosēdēt mierā, man gribējās kaut ko veidot, kaut ko radīt. Sākumā tapa aukstā porcelāna rotas. Materiālu to darināšanai mājās vārīju pati, jo man vajadzēja masu, ko viegli veidot, kas ir plastiska un nelūst. Vēlāk rotas nomainīja mazi suvenīru eņģelīši. Man pašai no visiem uztaisītajiem eņģelīšiem palicis tikai viens, visi pārējie ir uzdāvināti. Taču tiem visiem ir vienādas sejiņas, jo šis materiāls nebija tik plastisks un neļāva veidot mīmiku. Tāpēc es meklēju kaut ko jaunu, atradu materiālu, kuram var veidot sejas mīmiku, un tā arī radās pirmās lelles,” Dina atklāj, ka savas lelles rada no nulles, tās sākas ar ideju līdz pat galarezultātam. Arī tērpus, frizūras, rotas un apavus Dina lellēm darina pati. Reiz nevarējusi tikt galā ar kādas lellītes zābaciņiem, ilgi mocījusies — te āda par plānu, te par biezu, te citas ķibeles. Palīgā nācis tētis, kurš no medicīniskajām adatām uztaisījis speciālus īlenus caurumiņu duršanai. “Šajā procesā iesaistīta visa mana ģimene un arī draugi. Viņi zina, ka, pirms mest ārā audumu, mežģīnes, kādas krellītes vai citas noderīgas lietas, tās vispirms vajag piedāvāt man. Noder viss. Piemēram, lellei ‘‘Laime’’, kas radīta tā laika stilā, kad mana mamma bija jauna, tērps darināts no auduma, kas atrasts vecu mantu krājumos no tiem pašiem laikiem un lieliski saglabājies,” stāsta Dina. Viņa atklāj, ka visu, ko līdz šim iemācījusies un leļļu radīšanas procesā atklājusi, apguvusi pašmācībā. Izrādās, leļļu meistari īpaši nevēlas dalīties sava darba noslēpumos, atvērtāki esot meistari Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā. Liels palīgs ir arī internets, medicīnas skolā apgūtās anatomijas zināšanas, kā arī skolas laikā tik nemīlētā ķīmija, kas vēlāk pavērusi diezgan lielas iespējas.

Patīk miniatūra
Dinai vairāk patīk taisīt mazās lellītes. “Visu dzīvi esmu nodarbojusies ar miniatūru. Mācoties medicīnas skolā, mani interesēja plastika, mikroķirurģija, vēlāk, apgūstot manikīra meistara arodu, nodarbojusies ar nagu dizainu — atkal miniatūra. Pat skolā visi mani darbi, zīmējumi veidoti miniatūrā. Klasē biju noformētāja un ar lielu prieku darināju mazas apsveikuma kartītes, bet lielie plakāti bija tīrās mokas,” stāsta Dina un  piebilst: “Man ļoti patīk rudmatainas lelles. Šķiet, ka tās man ir dvēseliski tuvas, lai gan ne pati, ne kāds cits ģimenē nav ruds. Taču tieši ar šīm lellēm man ir ļoti viegli strādāt. Viņas viegli veidojas, viegli veidot mīmiku. Kad biju uzaicinājusi profesionālu fotogrāfu iemūžināt savus darbus, arī viņš atzina, ka rudmatainās lelles ir ļoti fotogēniskas.” No izstādē izliktajām viņai mīļākā ir tieši rudmatainā lellīte “Saules noskūpstītā”. “Krietni grūtāk veicās ar blondajām, jo tām ir savs raksturs,” saka Dina un jokojot piebilst, ka ar tām grūti kaut ko “sarunāt”. Meistare izdomā vienu, bet lellīte veidojas pavisam citādāka.

Kājas un mati pa gaisu
Viņa atklāj, ka, veidojot lelli, māk­sli­nie­kiem parasti top skices. Arī Dina mēģinājusi tā strādāt, taču beigās lelle tik un tā sanākusi citādāka. “Sākot strādāt, es nekad nezinu, kāda tā beigās būs. Esmu izdomājusi, kādai tai vajadzētu būt, bet darba procesā viņa veidojas pavisam citādāka, man nākas piekāpties, un lelle top tāda, kāda pati grib būt,” atklāj leļļu autore.  Protams, tās ir tikai lelles, taču Dina par tām stāsta kā par dzīvām būtnēm — katra ar savu raksturu un domām.
Izstādes apmeklētāji jautāja, vai Dina veido lelles pēc pasūtījuma līdzīgas to pasūtītājiem. Dina atklāj, ka vienu lelli, kas dzīvo Anglijā, pasūtītāja lūgusi veidot līdzīgu viņai, ar piebildi — taisi tādu lelli, kādu tu redzi mani. “Nu tāda arī sanāca — traka sieviete uz divriteņa, rokas, kājas un mati pa gaisu,” atklāj meistare. Ir meistari, īpaši Krievijā, kuri  veido lelles līdzīgas to īpašniekiem. Taču Dina no tā atturas, jo uzskata, ka ar lelli notiekošais var ietekmēt arī tās īpašnieku. Tomēr Dinas kolekcijā ir lelles, kuru radīšanu iedvesmojuši konkrēti personāži. Un tāds ir Alberts. Dina un viņas vīrs Andis iepazinušies ar kādu vīru, kas savos krietni pāri septiņdesmit gados bijis ārkārtīgi enerģisks, darbīgs, žiperīgs. Viņš iedvesmojis Dinu radīt izstādē redzamo Albertu, kas Ziemassvētku vakarā ieguva sārtu apmetni un cepuri un pārtapa par Kopānu ģimenes Ziemassvētku vecīti pie eglītes.

Novadu ziņas