Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Aizkrauklietis Vitālijs Prutskis laiž klajā dziesmu “Slaveni”

Aizkrauklietis Vitālijs Prutskis kopā ar šova komandas “Street Warriors” dalībnieku Kiru Frolovu no Ogres laiduši klajā dziesmu “Slaveni”. Dziesma tapusi aptuveni pirms gada.
Jauniešu pirmos soļus mūzikas industrijā iespaidoja krievu repa mākslinieki, kuru repertuāru iecienījuši puiši. Kirs ir piedziedājuma un savas teksta daļas autors, Vitālijs ir savas lirikas vārdu autors. Dziesma bija gatava pērnajā ziemā. Pirms nodošanas klausītājiem jaunieši vēlējās uzfilmēt dziesmas videoklipu. Process ieilga, pēdējās trīs “Street Warriors” šova programmas tiek noslēgtas ar dziesmu “Slaveni”. Dziesma publikai nebija pazīstama, tādēļ jaunieši pieņēma lēmumu laist to gaisā, lai auditorija var priecāties pazīstamā pavadījumā. Videoklipa vietā par noformējumu uzliekot bildi. Vitāliju priecē klausītāju interese un pozitīvās atsauksmes. Jau pirmajā diennaktī vietnē “Youtube” dziesma saņēma gandrīz 6000 skatījumu. Jaunieši negrasās apstāties un plāno laist klajā vēl kādu dziesmu.



Vispatīkamākais — baiļu pārvarēšana

Aizkrauklietis Vitālijs Prutskis ir dzīves baudītājs, kurš nebaidās pieņemt izaicinājumus. Viņa ideoloģija — būt pret sevi patiesam — motivē. Jāpiemīt milzu drosmei, lai pēdējā brīdī pieņemtu lēmumu mainīt dzīvi par 180 grādiem. Tagad viņš soļo pretī savam sapnim — filmēšanai. Brīvajos brīžos iesaistoties un filmējot dažādus pasākumus. 

Naktī pirms mācībām pamet skolu

— Kāds biji skolas laikā?

— Draugu kompānijā jutos brīvi, par klusu mani saukt nevar. Tomēr jaunā kompānijā vajadzēja laiku, lai iejustos. Šī iemesla dēļ daudzi mani uzskatīja par kautrīgu. Skolā nebiju ne tas, kurš sita, ne tas, kuru sita. Man ir piecus gadus vecāks brālis. Jau augot bija skaidrs, ka esam dažādi. Katram bija savas vēlmes un prioritātes. Savā ziņā esam pretstati. Bērnībā diži draugi nebijām, mēdzām kauties, augot lielākiem, attiecības uzlabojās. Brālis tagad dzīvo Anglijā. 

— Tevi bieži var sastapt ar kameru rokā. Kā sākās tava interese par filmēšanu?

— Ikdienā strādāju ar vecu kameru. Mamma savulaik to laimēja loterijā. Lai gan tai ir daudz gadu, tā joprojām labi kalpo. Biju mazs zēns, kamera stāvēja plauktā. Radās interese, paņēmu iepazīt. Izspaidīju visas podziņas, izmēģināju dažādus režīmus. Devos ar kameru ārā, bildēju visu, ko redzēju. Kādu dienu izdomāju pamēģināt filmēt apkārtni. Pašmācībā apguvu montēšanas pamatus. Veidoju savus video. Pēc divu, trīs gadu taustīšanās jutos samērā pārliecināts un tiku pie pirmajām, tā sauktajām, “haltūrām”.

 Ja nepieciešama nopietnāka aparatūra, aizņemos vai īrēju to no draugiem vai izmantoju skolas. 

— Vaļasprieks noteica nākotnes profesijas izvēli?

— Studijām izvēlējos audiovizuālo mediju mākslu. Man bija ļoti grūti izlemt, ko darīt pēc vidusskolas, 12. klases beigās vēl nebija skaidrības. Daudzi jaunieši automātiski pēc skolas beigšanas dodas pēc augstākās izglītības diploma. Mērķis ir svarīgāks par procesu. Dažiem studentiem pat nepatīk joma, kuru viņu nolēmuši apgūt. Es tā nevarētu. Ja mani kaut kas neinteresē, nesaista, es to nedaru. Papīra dēļ sevi nelauzīšu un galvu ar varu nepiebāzīšu. Jau toreiz mammai teicu — ja iešu mācīties, tad tikai to, kas mani interesē, vai vispār neko. Man patika filmēt. Nevis fotografēt vai ko citu, tieši filmēt, tādēļ sāku izskatīt studiju iespējas šajā jomā.

 Viena iespēja bija doties uz Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolu RISEBA, taču mācības tur bija ļoti dārgas. Otrs variants bija mācības Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā. Bija programma saistībā ar filmēšanu, taču pamatā tas tomēr bija darbs pie datora — dizains. Tā bija vienīgā skola, kura piemērota 12. klases absolventiem, plašāks piedāvājums bija devītās klases beidzējiem. Tomēr pieteicos, mani pieņēma bez iestājeksāmeniem, jo man ir mākslas skolas diploms. Dienu pirms mācībām aizbraucu uz Rīgu. Pulksten 22 sēdēju kopmītnēs pie loga un vaicāju — kam tas man? Apzinājos, ka šī programma nav tā, ko vēlējos. Tad kāda jēga? Labāk eju strādāt nekā mācos to, ko īsti negribu. Pēc desmit minūtēm kopmītnēs savācu mantas, izsaucu taksometru un biju prom. Tas bija 31. augusts, diena pirms mācību sākuma. Atbraucu mājās, pateicu mammai, ka nemācīšos, sastrīdējāmies. Visu septembri nosēdēju mājās, mēneša beigās mamma teica: “Nekas, tad iesi uz RISEBA!” Pēc divām dienām jau biju uzņemts un oktobrī sāku studijas. Esmu vairāk nekā apmierināts ar notikušo. Studijas man ļoti patīk, jūtu atgriezenisko saiti. Lai gan mācības ir dārgas, skola man dod iespēju sastapt jomas pārstāvjus, pilnveidoties un darīt to, ko visvairāk vēlos. 

 Pēc studijām varēšu strādāt kino industrijā, filmēt. Audiovizuālajā mediju mākslas kursā pirmajos divos gados visi apgūst scenārija izveidi, režiju, darbu ar kameru, producēšanu. Pēdējos divos gados jāizvēlas konkrēts novirziens, es izvēlējos operatora darbu. Varēšu strādāt, piemēram, televīzijā. Šajā jomā man ir liels sapnis, kuru nākotnē ceru realizēt — vēlētos uzņemt savu seriālu. Viss, no A līdz Z, būtu manis paša radīts. Mans scenārijs, režija, mans operatora darbs. Vēlos izveidot arī savu uzņēmumu. Šobrīd veidoju logo. Turpmāk tas būs visos manos darbos.

— Jau esi paveicis ko tādu, ar ko lepojies?

— Priekšroku dodu aktīvākiem projektiem — reklāmām un mūzikas klipiem. Viens no lielākajiem projektiem, kurā esmu līdzdarbojies, ir sadarbībā ar “SEB Banku”. Mans darbs bija publicēts viņu mājaslapā.

Sarūgtina atmuguriskais salto

— Kā nokļuvi ielu vingrotāju komandā “Street Warriors”?

— Apvienība “Street Warriors” Latvijā ir labi zināma, daudzi uzņēmumi un pasākumu organizētāji aicina mūs uz dažādiem pasākumiem. Komandai pievienojos pirms diviem gadiem. Sociālajā tīklā “Instagram” manīju ziņu, ka viņi meklē jaunu komandas biedru. Aizrakstīju, nosūtīju video, kurā redzamas manas prasmes. Saņēmu uzaicinājumu uz nākamo treniņu, un tā sākās sadarbība. 

 Ar sportu nodarbojos kopš agras bērnības. Biju viens no pirmajiem Aizkrauklē, kas aizrāvās ar parkūru. Trenējos pie stieņiem, izmantoju visas pilsētas iespējas triku realizēšanā. Komandā “Street Warriors” akrobātisko triku veikšanā esmu labākais. Visu, ko protu, apguvu pašmācībā. Ziemā pie vecās “Krājbankas” ēkas ar draugiem izveidojām lielu sniega kaudzi, kurā trenēties. Sākumā neiztiku bez traumām, mamma par manu aizraušanos sajūsmā nebija. Pirms dažiem gadiem viņai parādīju “Youtube” video, kurā redzams, kā es uz jumta malas veicu atmugurisko salto. Viņa sāka raudāt. Mans mērķis nebija viņu sāpināt, es lepojos ar to, ko protu, un nevēlos neko slēpt. Mani saista viss, kas izraisa emocijas un asas izjūtas — rāpties, lēkt. Jo trakāks triks, jo vairāk vēlos to realizēt. Vispatīkamākais ir brīdis, kad tiek pārvarētas bailes. 

 Ar “Street Warriors” komandu regulāri tiekam aicināti uz lielākajām basketbola spēlēm Lietuvā, arēnā “Žalgiris”, un daudz kur citur. 

— Kur tu sevi redzi nākotnē?

— Rīgā dzīvoju divus gadus. Esmu pieradis, galvaspilsētā jūtos ļoti ērti. Atbraucot uz Aizkraukli, pārņem mazpilsētai raksturīgais miers un klusums. Rīgā vienmēr ir, ko darīt, arī darba ziņā vislielākās iespējas ir tieši tur. Man patīk būt notikumu un uzmanības centrā. Izbaudu apkārtējo skatienus ikreiz, kad uzstājamies ar “Street Warriors”. Man patīk, ka uz mani ne tikai skatās, bet arī pazīst.

Jautājumu par nākotni nez kādēļ man uzdod bieži. Ko pēc tam? Ja godīgi, es nezinu. Pirms trīs gadiem nekas neliecināja, ka mācīšos RISEBA. Mana pieredze rāda, ka ar vienu nakti pietiek, lai dzīve apgrieztos par 180 grādiem. Kā lai es zinu, kas būs vēl pēc trīs gadiem, reizēm nezinu, kas būs nākamajā dienā. Varbūt neplānošana nav labākais, ar ko lepoties, taču svarīgi ir tas, ka es spēju pielāgoties jebkurai situācijai.

“Uz papīra būsim vienādi”

— Vai 21. gadsimts darba tirgū sniedz priekšrocības?

— Gan dod, gan ņem. Ja raugos no manas izvēlētās darbības sfēras, tad mūsdienu tehnoloģijas palīdz attīstīties konkurencei. Pēdējos piecos gados vērojams liels profesionāļu pieplūdums. Nākas cīnīties un smagi strādāt, lai tiktu pamanīts un mans vārds būtu zināms. Jāveido kontakti, jāpiedāvā savi pakalpojumi, arī bez maksas, lai tiktu pie projektiem un gūtu pieredzi.

 Beidzot skolu, uz papīra mēs visi esam vienādi. Darba tirgū izcelsies tie, kuriem būs pieredze un jau zināms vārds. Tādēļ šajā dzīves posmā man sevi jārealizē par visiem 100%. 

— Kurā objektīva pusē jūties ērtāk?

— Abās, neraugoties uz to, ka tās ir krasi atšķirīgas. Filmējot mani neviens neredz, esmu tādā kā apvalkā — savā pasaulē. Uzstājoties esmu uzmanības centrā. Sākumā bija bail, taču tagad jūtos komfortabli un izbaudu uzmanību.

 Paziņa piedāvāja animatora darbu, tad nu reizēm vadu bērnu ballītes. Pārģērbjos, bļaustos, spēlējos un rādu bērniem trikus. 

— Tev ir daudz tetovējumu. Mūsdienu pašizpausmes veids?

— Citi cilvēki, izvēloties tetovējumu, sākumā izpēta tā nozīmi un skaidrojumu. Simboli, kas ir uz mana ķermeņa, tādā veidā netulkojas. Man tie nozīmē kaut ko citu, tās ir manas asociācijas, mans redzējums. Pieci tetovējumi savienojušies kopējā zīmējumā uz rokas, pieci ir atsevišķi.

 Mūsdienās vajag mācēt sevi izcelt uz apkārtējo fona. Šis ir tikai viens no veidiem, kā es izceļos. Mamma par tetovējumiem ļoti dusmojas, viņa pārdzīvo par katru klāt nākušo. 

— Kā tu sevi raksturotu?

— Dzīves baudītājs. Man patīk baudīt mir­kli, nedomājot par to, kas var sekot. To arī daļēji ataino mani vaļasprieki. Esmu visnotaļ pozitīvs tēls. Cenšos negatīvām lietām neļaut mani nenomākt. Ja kaut kas ir noticis un to var izlabot, tad nav jēgas pārdzīvot, ja nevar neko mainīt — tad kāda jēga pārdzīvot? Pēc šāda principa arī cenšos dzīvot. 

Novadu ziņas