Ar rūpi par vērtībām

Skolotāja Sintija Kreimane Vallē ir klusais darītājs. Savlaik saņēmusi Vecumnieku novada atzinību kultūrā par ieguldījumu telpu dekorēšanā. Tomēr ikdienā ir skolā, māca mājturību un ekonomiku, vada bibliotēku, ap sevi pulcējot gan bērnus, gan viņu vecākus.


— Vai mājturība nav novecojis priekšmets? Skolēniem tas interesē?
— Pirms gadiem mājturība nebija cieņā, bet nu laiki mainījušies, tas vairs nav izvēles priekšmets. Skolēns var izvēlēties  apgūt koka vai metāla, tekstila tehnoloģijas. Bija gadījums, kad meitene izvēlējās strādāt ar koku — grebt karotes un veidot citas lietas, bet pārsvarā meitenes izvēlas apgūt rokdarbus. Bērnos parādījusies vēlme pēc individualitātes — gribu kaut ko atšķi­rīgu, parādīt savu radošumu, tāpēc arī šo prasmju apgūšana ir godā. Bērniem rotas, džemperi, zeķes, cimdi, ja viņi izvēlas tos radīt, padodas, mājturības stundas tāpēc nebasto. Neesmu ne no viena dzirdējusi  — šie darbi nepatīk, negribu darīt.
— Vai redzat viņos šo apjukumu — neziņu par nākotni un profesiju? 
— Ir neziņa, uztraukums, ko darīt tālāk, kas ir manas stiprās puses un kas mani interesē? Kā karjeras konsultante mēģinu palīdzēt viņiem rast atbildes uz šiem jautājumiem, parādot profesiju daudzveidību, meklējot katrā talantus. Jauniešiem nepieciešams satikt un dzirdēt veiksmīgus cilvēkus, iedvesmotājus. Tikko bija tikšanās ar Biznesa vadības koledžas direktoru Jāni Stabiņu. Gaidāma tikšanās ar vietējo uzņēmēju, kurš stāstīs bērniem par reklāmas dizainu. Pamatskolēni nupat bija brīnišķīgā ekskursijā uz maizes ceptuvi “Lāči”. Tikšanās paplašina redzesloku un veicina lietpratību. Iedvesmo arī bijušie absolventi, kas stāsta par savām darbavietām un pieredzi.  Manā praksē ir vairāki piemēri, ka cilvēkam skolā mācībās gājis grūti, bet dzīvē ir veiksmīgs, jo atradis to, kas patīk un interesē.
— Kāpēc izvēlējāties skolotāja profesiju?
— Dzīve katru dienu piespēlē ļoti daudz iespēju. Vai nu tās izmantojam vai palaižam garām, un man kaut kā sanācis, ka esmu skolotāja. Mans bērnības sapnis tāds nebija. To pat neatceros, acīmredzot nav vairs svarīgs, jo jūtu, ka esmu savā vietā.
Pēc vidusskolas beigšanas sāku strādāt Taurkalnes bibliotēkā, tad mācījos par bibliotekāri, bet pēc tam apguvu mājturības skolotājas profesiju. Patiesībā izmācījos par mājturības un sporta skolotāju, bet neesmu nevienu stundu strādājusi kā sporta skolotāja. Esmu Valles vidusskolas absolvente, man ir svarīgi, lai šī skola turpina darboties un ir laba mācību iestāde. Tāpēc, ka tā ir mana skola,  tai ir vērtība.  Šo gadu laikā tā tapusi skaistāka, kļuvusi labāka,  uzlabojusies materiāli tehniskā bāze. Vien skolēnu skaits ir sāpīgs jautājums.
Mans kabinets ir bibliotēka. Te ienāk bērni, te ir viņu intereses un grāmatas, un tiek kaltas idejas un plāni. Ideāli radoša atmosfēra. Esmu audzinātāja piektklasniekiem, kas ir forši, aktīvi, visur piedalās. Ziemassvētkus  ar bērniem un viņu vecākiem svinējām mežā. Sniegavīru vēlām, barojām meža zvērus, cepām desiņas. Vecāki ir atsaucīgi. Ja ar savām idejām vēršos pie vecākiem, pretī vienmēr saņemu atvērtību.
Man patīk darbs skolā, te kūsā dzīvība, te ir gudri jaunieši, gatavi darīt, un, ja skolotājs atbalsta, tad notiek labas lietas — paši noorganizē sacensības, paspilgtina skolas vizuālo tēlu. Es nevaru nosaukt, ko skolā saņemu sev, jo katra diena un situācija taču bagātina, esmu mācījusies atbildību, disciplīnu — būt laikā un sagatavota.
— Teic, ka skolotāja darbs nav novērtēts.
— Valstiskā līmenī, iespējams, ka pedagogu darbs nav novērtēts, bet skolā jūtos novērtēta. Ir gandarījums par padarīto darbu, saņemu paldies, kas ir svarīgi.
— Kā skolniece bijāt apzinīga?
— Es centos tāda būt, bet nedomāju, ka ar kaut ko īpašu izcēlos. Drīzāk biju pelēka pele, bet viskošākā krāsa ir pelēkā, vai ne? (Smaida.) Skolā mīļākais priekšmets bija literatūra, daudz lasīju grāmatas. Tagad nepieciešamība ir internets.  Tikai jāprot prasmīgi un jēgpilni to izmantot. Jāprot atlasīt informāciju, jāattīsta lasītprasme.
— Esat valliete četrās paaudzēs, nenožēlojat, ka palikāt te, laukos?
— Nevaru iedomāties, ka varētu būt kaut kur citur kā šeit. Man svarīgas ir pamatvērtības, ko mēģinu arī skolēniem ik pa laikam atgādināt — izglītība kā zināšanas, daba, godīgums pret sevi un citiem, atbildība, mērķtiecība.  Vienmēr nozīmīgas vērtības — ģimene, pagasts, novads, valsts. Es tā vienkārši esmu audzināta. Valsts simtgades svinības šīs vērtības tikai paspilgtina.
— Valstiskuma apziņa ir no vecākiem? Kā latviskais kods? 
— Viņi rādīja piemēru un attieksmi pret lietām. Piemēram, svētkus vienmēr svinējām kopā. Tēvs deviņu gadu vecumā ar vecākiem uz deviņiem gadiem tika izsūtīts uz Sibīriju. Daudz par viņa dzīvi svešumā nezinu, vien dažus atgadījumus. Tur būt bija grūti, bet viņā nebija ne dzirksteles naida par notikušo. Viņa vecāki bija intelektuāli — daudz lasīja, un arī tētis lasīja pat enciklopēdijas, izglītību ieguva Sibīrijā. Mana māsa ir mediķe, un tēvs ar viņu par medicīnu varēja runāt brīvi, lai gan pats bija vienkāršs lauku cilvēks. Cenšos uz daudzām lietām skatīties ar tēva vienkāršajām acīm. Pie cilvēkiem eju ar vienkāršību un sirsnību un pretī saņemu to pašu.
Tēvs manī redzēja to, ko es neredzēju sevī. Ja kādreiz teicu, ka to nevaru izdarīt, viņš teica — tu vari! — un ticēja maniem spēkiem. Daudz nerunāja, bet viņa attieksmi un atbildi varējām nolasīt no acīm, žestiem. Protams, arī mammai ir nozīme. Nav bijis tā, ka mamma atļaus un tētis nē. Prasības bija vienotas. To es arī savam bērnam ģimenē mēģinu parādīt, ka vecāki ir vienoti. Tēvā bija rūdījums — dzīves gudrība, jo, ja esi reiz bijis izsūtīts, tad zini, kas ir vērtība un kas nav. Domāju, viņš mums deva pašu svarīgāko — latvieša pašcieņu. Visi no bērniem arī esam Latvijā.
— Tomēr tagad modē citi tikumi — ir vēlme būt veiksmīgam un bagātam.
— Iespējams, ka tā ir, bet es paralēli tam redzu arī vēlmi būt pašpietiekamam un laimīgam. Veiksmīgs neder kā sinonīms bagātam cilvēkam, bet apmierinātam  — visi mīļie veseli, un varu būt ar viņiem kopā. 
— Ko novēlētu Latvijai svētkos?
— Ilglaicīgas vērtības cilvēkos — pamatvērtības. Domāt ilgtermiņā. Daudz domājam par šodienu — vajag ātru naudu, rezultātu, bet maz domājam, kā saglabāt vērtības, kas mums ir. Kā tās nodot tālāk? Skolotājam par to ir jātur rūpe, bet ikvienam cilvēkam — pilsonim, patriotam — par to ir jādomā. Tādēļ būtiski šodienas informācijas telpā ir atsijāt graudus no nepatiesas informācijas. Nevajag visam ticēt, kas rakstīts internetā, bet pārbaudīt to patiesumu. Palasīt vēl citu rakstu, iespējams, ka tas ir pretrunā. Jaunieši labi jūt šīs pretrunas. Par tām diskutē un nonāk pie savas patiesības. Ir jālasa. Vērtības ir literatūrā. Tagad ir brīnišķīga un vērtīga latviešu literātu grāmatu sērija par Latvijas vēsturi gadsimtos. Man prieks, ka jaunieši šīs vērtīgās grāmatas lasa un runā par tām.  Ja vēl pasaka, cik tas ir interesanti, jo grāmatas ir smagas, piemēram, Noras Ikstenas darbam “Mātes piens” ir smaga valoda, bet viņi par šīm lietām runā un saskata vērtības šajā vēstījumā.   Arī apkārt ir dzīvesgudri cilvēki. Bērnus mudinu runāt ar vecākiem un vecvecākiem, kas var daudz pastāstīt, kamēr vēl dzīvi. Jaunieši ir priecīgi pēc šīm sarunām, pat sajūsmā par to, ko uzzina.

Vizītkarte
◆ Sintija Kreimane.
◆ Dzimusi 1973. gada
14. septembrī.
◆ Valles vidusskolas absol­vente.
◆ Studējusi Latvijas Kultūras koledžā bibliotēkzinības un Latvijas Lauksaimniecības universitātē mājturību un sporta pedagoģiju. Latvijas Universitātē mācījusies maģistra programmā pedagoģijā.
◆ Audzinātāja 5. klasei, bibliotekāre, karjeras konsultante, mājturības un ekonomikas skolotāja.
◆ Precējusies, ir dēls.
◆ Vaļasprieki — rokdarbi un dārza darbi.

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

20171021-1214-latvijai100.jpg

Novadu ziņas