Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dīvas ar vijoli un šokolādi

Ja tev patīk klasikā mūzika, tad noteikti zini, kā skan vijole. Turpretim, ja patīk modernā popmūzika un vārdi “klasiskā mūzika” saistās ar kaut ko garlaicīgu, visticamāk, arī vijole nebūs atzītāko instrumentu skaitā. Izrādās, šīs lietas var apvienot, pieradinot klausītāju pie, tā teikt, mūžīgām vērtībām. Ar to tad arī nodarbojas divas burvīgas, smaidīgas meitenes — Inese Fedorovska (32) un Lelde Zaržecka (28). Viņu vijoļspēli baudīja tie, kas bija ieradušies uz dievkalpojumu Valles luterāņu baznīcā. Tur skanēja abu meiteņu nesen izveidotais duets “Violin diivas”.

Ineses bērnība pagājusi Jaunjelgavas novada Seces pagastā. Tur dzīvoja viņas vecmāmiņa Dzidra. Viņai jau pāri 90, bet joprojām žir­gta un priecīga par katru mazmeitas uzstāšanos. Ineses ikdiena paiet Rīgā. Tur paralēli darbam duetā iz­veidota trīs meiteņu apvienība “The Chocolates”. Trio rodas, pievienojoties kontrabasistei Artai Abaroniņai. “Šokolādēs” Inese dzied, bet Lelde spēlē klavieres.

Viens no grūtākajiem instrumentiem
— Ko tev nozīmē mūzika?

— Tā ir vide, kurā varu sevi izpaust visdaudzveidīgāk. Varu parādīt, kas mani interesē. Mūzika ir universālā valoda, kurai nevajag vārdu. Tā rada pārdzīvojumu. Arī pēc koncerta Valles baznīcā cilvēki bija pateicīgi par sajūtām, kuras saņēma koncerta laikā.
— Ja dzīvoji Secē, tad tava bērnība ne ar ko neatšķiras no daudzu citu lauku bērnu dienām?
— Dzīvoju Secē, mājsaimniecībā ar govīm un vistām. Katru rītu, visbiežāk kopā ar divus gadus vecāko brāli, gāju līdzi vecmāmiņai uz kūti, vasarā no pļavas mājās nesu divus pilnus piena spaiņus. Manas iecienītākās nodarbes bija zāles pļaušana, turklāt ar izkapti, kā arī malkas skaldīšana. Man ir arī divas māsas, abas vecākas par mani. Kopā zagām ābolus, taisījām vigvamus, vizinājāmies ķerrā, dzīvojāmies pa dīķi. Skolā 1. klasē sāku iet Rīgā.
— Kurā brīdī sāki interesēties par mūziku?
— Par vijoli un mūziku ieinteresējos apmēram septiņu gadu vecumā. Protams, sākumā tā vairāk bija vecāku, ne mana iniciatīva. Vecaistēvs Vilis Pāvils bija vijolnieks, un, godājot viņa piemiņu, vecāki gribēja, lai es iemācos spēlēt šo instrumentu. Kad viņš vēl bija dzīvs, biju ļoti maza, neko daudz neatceros, bet zinu, ka vecaistēvs Secē vadīja kori. Sākot ar 1. klasi, iestājos Rīgas 1. Bērnu mūzikas skolā, bet, arī braucot uz laukiem, vijoli vienmēr ņēmu līdzi.
— Kas tev ir vijole, ko nozīmē to spēlēt?
— Manuprāt, viens no grūtāk spēlējamajiem instrumentiem. Kaut vai tāpēc, ka katra skaņa jāveido ar juveliera precizitāti. Spēlēt to nozīmē veikt kompromisus — ikdienā, svētkos. Gan es, gan Lelde mācījāmies Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, kur pavadījām ilgas stundas — no septiņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā.
Vēlāk abas iestājāmies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, un mums bija viena profesore — Eva Bindere. Vijoles spēli studēju arī universitātē Vīnē. Lelde beigusi maģistrantūru Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesora Gunāra Larsena un studējusi Milānas konservatorijā. Abas vēlāk esam strādājušas dažādos simfoniskajos orķestros, bet sapratām, ka gribam darīt kaut ko savu, apvienot klasisko mūziku un populāro. Esot orķestrī, reti izdodas spēlēt to, kas pašām patīk. Gribas parādīt, cik tehniski dažāds var būt vijoles skanējums.

Nevar sajaukt ar citiem
— Kādu orķestru sastāvā esat bijušas?

— Lelde Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un Liepājas Simfoniskajā orķestrī, es vienu gadu strādāju kamerorķestrī “Kremerata Baltica”, abas esam bijušas pieaicinātas arī kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” sastāvā.
— Būt vienai no “Kremerata Baltica”, strādāt kopā ar pasaulslavenu vijoles virtuozu Gidonu Krēmeru un tomēr aiziet no šāda darba? Kāpēc?
— Tādam darbam ir gan savi plusi, gan mīnusi. Vēl nesen ar Leldi runājām par to, cik skaisti ir uzstāties Latvijā. Te ir daudz fantastisku vietu. Mums ir tā greznība vakarā atgriezties mājās, būt ar ģimeni. Ar “Kremerata Baltica” uzstājos tūrēs tikai ārpus Latvijas. Izklausās fantastiski, kas, protams, tā arī bija. Brīnišķīgas koncertzāles, koncerti kopā ar izciliem solistiem. Ļoti novērtēju šo posmu savā dzīvē. Esmu redzējusi pasauli, ieguvusi pasaules skatījumu un tagad to varu ieguldīt citur — izveidotajās grupās. Lai arī ar Leldi esam pazīstamas sen, vismaz piecpadsmit gadu, pēdējo gadu laikā esam viena otru atklājušas kā no jauna.
— Ko nozīmēja strādāt ar Gidonu Krēmeru?
— Tā bija sadarbība, kas balstīta uz lielu abpusēju cieņu. Viņš nekad nepacēla balsi. Kad jūti, ka pret tevi izturas kā pret mūziķi, nevari atļauties kaut kādas vaļības. Rezultātā pareizo orķestra skanējumu viņš panāk ar dziļu pārliecību. Tas būtu kā, ja pateiktu, ka debesis ir zaļas, tad tās tādas arī kļūtu. Tajā pašā laikā, ja orķestrī kādam bija kas sakāms, ierosinājumi, mēģinājumā katrs varēja izteikties. Gidona Krēmera īpašais talants izpaužas skaņā un interpretācijā. Var klausīties daudzus citus vijolniekus, bet vienmēr varu pateikt, kad spēlē viņš, to sajaukt nevar.

Skaitam nav nozīmes
— Cik sen esat pazīstamas kā “Violin diivas”?

— Par dibināšanas datumu uzskatām 1. martu, kad Lelde atgriezās no Šveices, kur pavadīja neilgu laiku saistībā ar darbu.
Kā duets esam nepilnu gadu, bet pagājuši vien daži mēneši, kā regulāri uzstājamies.
Kad spēlējam orķestrī, katra mūziķa individuālo skanējumu klausītājs nepamana, bet, spēlējot duetā, katra nots ir ļoti labi dzirdama, tādēļ nereti nākas pavadīt garas stundas, individuāli mācoties savu partiju, kur Lelde dāsni mēdz ielikt tehniski sarežģītus paņēmienus. Esam tā mācītas, ka visam pamatā jābūt simtprocentīgai kvalitātei — vai spēlējam vienam vai simtiem klausītāju, vai klausās cilvēks, kas mācījies mūziku vai nav. Pamazām pārejam uz darbu ar pilnu jaudu. Spēlēt duetā man sagādā baudu, un galvenais, ka man ar Leldi ļoti saskan domas, vērtības — gan profesionālajā darbībā, gan ikdienā.
— Kāds šobrīd ir darba ritms?
— Pēdējās nedēļas laikā katru dienu bijusi viena uzstāšanās. Tādu ritmu grūti apvienot ar darbu orķestrī, bet mēs varam paspēt visu. Spēlējam, sākot no klasikas, piemēram, Prokofjeva sonāti divām vijolēm, līdz pat modernu dziesmu aranžijām, kuras veido Lelde. Tas ir viens no mūsu trumpjiem. Piemēram, Valles baznīcā spēlējām arī Eda Šīrana dziesmu “Shape of you”, Edītes Piafas “La vie en rose”. Cik zinu, šobrīd esam vienīgais profesionālais vijoļu duets Latvijā. Priecājamies, ja mūs jau tagad uzaicina ar mākslu un mūziku nesaistīti uzņēmumi, kā “Rīgas Biznesa kamera”, kas rīkoja starptautiska mēroga pasākumu “Porsche Latvija” centrā. Spēlējām arī  kāzās.

Koncerts caur sāpēm
— Daudzi jaunieši izvēlas strādāt un dzīvot ārpus Latvijas.

— Mēs neesam tas gadījums. Nepiekrītu viedoklim, ka ārzemēs ir vairāk iespēju. Tās ir arī Latvijā, tik vajag meklēt. Tiem, kas apgalvo pretējo, visticamāk, ir bail iziet no savas komforta zonas. Man ir liels prieks, ka savas iespējas esam atradušas šeit. Daudzi no manām paziņām ārzemēs saka, ka labprāt atgrieztos. Tāpēc esmu lepna, ka es jau to daru — dzīvoju un strādāju Latvijā. Varu izpaust sevi visās jomās, kurās vēlos — būt skolotāja, vijolniece, dziedātāja. Esmu arī sākusi komponēt. Lelde strādā pie oriģināliem skaņdarbiem vijolēm, bet es rakstu dziesmas, un, ļoti iespējams, tuvākajā nākotnē taps albums.
— Vai profesionālajā darbībā ir kāds mērķis, uz kuru ejat?
— Noteikti tāds ir, bet laikam esmu māņticīga, un labāk lai darbi runā skaļāk par vārdiem. Plānojam piedalīties konkursos, tajā skaitā starptautiskajos, bet arī to pašlaik negribam atklāt. Tik varu pateikt, ka ar laiku mēs izpaudīsimies ne tikai kā vijolnieces, bet arī citā ampluā. Ļoti labi zinām, ko mēs varam, un liels prieks, ka varam labi darīt daudz un dažādus darbus. Atļaujam sevi neielikt kastītē, kurā “pareizi” ir darīt vienu darbu un visu uzmanību veltīt tikai tam. Kad dibinājām savu duetu, nezinājām nevienu citu sieviešu — vijolnieču duetu Latvijā. Arī pasaules mērogā nav pārāk daudz šādu apvienību, biežāk sastopami puišu ansambļi.
— Vai vijolnieces ikdienas ritms atšķiras no ierindas cilvēka?
— Nemitīgi jāvingrinās. Nevar spēlēt volejbolu. To patīk darīt Leldei, bet spēles laikā var traumēt pirkstus.
Sporta zālē nav ieteicams cilāt svarus ar hantelēm.
Pavisam ikdienišķa situācija Leldei bija Valles baznīcā, kad aizvēra durvis. Tām ir metāla kliņķītis, ar kuru piespieda pirkstu. Cilvēkam, kurš nespēlē vijoli, tas būtu nieks, bet viņai tieši ar savainoto vietu jāpiespiež vijoles lociņš. Attiecīgi visas 20 koncerta minūtes bija diezgan mokošas, jo pirksts sāpēja. Protams, klausītāji to nepamanīja. Tiem, kuri spēlē orķestrī, ātri vien var sākties dzirdes problēmas, un nereti ir tā, ka pēc koncerta, aizejot mājās, runā skaļāk, kā kliedzot.

Mainīt rīkstes un kalpa attiecības
— Ko darāt tajos brīžos, kad vijoli vairs negribas ņemt rokā?
— Ejam uz “The Chocolates”, dziedam, spēlējam klavieres vai pasniedzam vijoles stundas. Reti ir brīži, kad gribas iekrist dīvānā un lasīt grāmatu vai staigāt parkā.
— Sabiedrībā tomēr maz ir cilvēku, kuri novērtē, klausās klasisko mūziku.
— Tāpēc nepieciešamas mūzikas skolas, mūzikas stundas parastajā skolā, tikai jādomā par radošu šīs mācības nodošanu bērniem. Nevar strādāt ar vecajām metodēm, kad skolotājs ir kā rīkste un bērni kā kalpi, kuriem jāpakļaujas. Mana kursabiedre izveidojusi mācību stundas modeli, kurā iekļautas modernās tehnoloģijas. Tas nenozīmē, ka bērni tad “sēdēs” mobilajos telefonos. Tā ir iespēja citkārt viņiem garlaicīgo klasisko mūziku mācīt citādi. Un skolas solā arī rodas tas klausītājs, kurš vēlāk novērtēs, piemēram, simfoniskā orķestra sniegumu. Mūzika var darīt cilvēku labāku, bet nevar likt klausīties to, kas riebjas. Tad efekts būs pretējs. Nav nekā slikta klausīties vai spēlēt, piemēram, smago metālu. Pazīstu vairākus tādus mūziķus, un tas ir viņu izpausmes veids.
— Ar ko nodarbotos, ja sevi nebūtu saistījusi ar mūziku, vijoli?
— Tā kā man patīk kārtība, iespējams, kādā administratīvajā darbā. Varbūt saistībā ar mārketingu. Līdz šim ārpus mūzikas esmu piedalījusies konkursos uz direktora vietnieka amatu, rezultātā mani uzaicināja aizvietot kolēģi Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā direktora vietnieka amatā. Vēl esmu vijoles spēles skolotāja Augusta Dombrovska mūzikas skolā.

Novadu ziņas