Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dubults prieks aiz Ilvara “DurVīm”

Jūnija vidū saņēmu ielūgumu uz Ilvara Koscinkeviča grāmatas atvēršanas svētkiem Rīgā, literāri muzikālajā klubā  “Četri balti krekli”.  Viņš ir žurnālists ar 15 gadu pieredzi, aizrautīgs futbola fans, strādājis tādos medijos kā laikraksts “Diena”, žurnāls “Sporta Avīze”, komentē futbola spēles “All Media Baltics” un LTV. Autors līdz šim ar publikācijām piedalījies vairāku sporta grāmatu izdošanā. 

Man likās, pats par sevi saprotams, ka grāmata noteikti būs par futbolu, droši vien kādas nepublicētas intervijas ar sporta zvaigznēm.  Taču šī bija neparasta grāmatas prezentācija, jo Ilvars visiem slēgtā pasākuma viesiem sagādāja pamatīgu pārsteigumu: tika prezentēta viņa dzejoļu grāmata “DurVis”.

Stāsts ar diviem pārsteigumiem
Taču viņa stāsts par grāmatas tapšanu nebeidzās kā ieskats dzejoļu krājumā. Stāstam bija otrā daļa, kurai nosacīti varētu dot virsrakstu “Rūdolfs”, un to klātesošie noskatījās 12 minūšu garā videofilmiņā. Bet sākās tas viss tā: Ilvars jau skolas laikā rakstīja dzejoļus, kā pats tās sauc, dzejpārdomas, kurās atspoguļo visu, ko novērojis, sajutis, saticis, piedzīvojis. Dažkārt tā bija viena rindiņa, dažkārt vairākas četrrindes. Nekur gan tās nav publicējis, jo šķitušas pārāk personiskas. Vakaros pašam paticis lasīt citu rak­stīto, kas viņu neatstājis vienaldzīgu. “Varbūt arī es varu kādu uzrunāt ar savām domām un laika zibenīgajā skrējienā likt apstāties, pado­māt, piebremzēt, nevis slīdēt kārtējā “Instagram” lentē?” ar šādu vadmotīvu Ilvars izkāpa no pamatīgas komforta zonas un sāka veidot savu dzejoļu krājumu. Nenoliedzami, tas viņam bija liels izaicinājums — ielaist lasītāju aiz savām durvīm, kur mēs neredzam sporta komentētāju, žurnālistu, bet gan cilvēku ar jūtīgu, reizēm ironisku dvēseli, kurš runā par ikdienišķo, bet tajā pašā reizē svarīgo, kurš atspoguļo aktuālo, bet tajā pašā laikā noklusēto, kurš raksta par mums visiem, bet tajā pašā laikā par sevi. Veidojot grāmatu, bija gan prieks, gan gandarījums, gan jaunu draugu iepazīšana, bet nepameta sajūta, ka finišs — drukātā grāmata — būs bez pievienotās vērtībās.   

Divējādas durvis
Laikam jau pats Visaugstais redzēja Ilvara šaubas, nemieru, pārdomas, jo gadījās, ka tieši grāmatas tapšanas laikā viņš nejauši internetā redzēja  sižetu par kādu satiksmes negadījumā cietušu puisēnu, vārdā Rūdolfs Pogoda. Nelielā intervijā zēns teica, ka viņa sapnis ir spēlēt futbolu. Ar šo ziņu arī Ilvaram radās pārliecība, ka grāmata iznāks ar pievienoto vērtību.
Rūdolfs astoņu gadu vecumā tika notriekts ar auto uz gājēju pārejas un arvien cīnās ar avārijas sekām. “Rūdolfs ir jauns puisis, kurš atgūstas pēc briesmīgas traģēdijas. Viņam priekšā ir visa dzīve, tāpēc uzskatu, ka mums tieši tagad, nevis “gan jau kaut kad vēlāk”, ir jāizdara viss iespējamais un neiespējamais, lai viņam palīdzētu. Tiekoties ar Rūdolfu, ar viņa ģimeni, redzams viņu neatlaidīgais raksturs. Rūdolfs un mamma nav padevušies liktenim, viņi tic, ka puisis pilnībā izveseļosies. Taču tas būs grūti izdarāms, ja nebūs mūsu palīdzības. Rūdolfam nepieciešama speciāla ārstēšana un procedūras, kas līdz šim devušas acīmredzamu progresu puiša stājas un kustību stiprināšanā, arī saziņas un runas spēju pilnveidošanā. Redzot Rūdolfa mērķtiecību un zinot arī viņa futbola, ar ko viņš nodarbojās pirms traģēdijas, mīlestību, esmu nolēmis visus ienākumus no grāmatas pārdošanas ziedot turpmākajai Rūdolfa atlabšanai,” teica  Ilvars Koscinkevičs prezentācijā.
Līdz ar grāmatas iznākšanu Ilvars atvēra durvis uz sevi un arī durvis uz Rūdolfa sapņa ātrāku piepildīšanos. 

Grāmata — vidutājs
Prezentācijas nobeigumā lūdzu Ilvaru uz nelielu interviju.
— Vai tu atceries, kad uzrakstīji pirmo dzejoli? Par ko tas bija?
— Atceros diezgan labi — tas bija 8. klasē, kad uzrakstīju savus pirmos divus dzejoļus par Latviju un Gaiziņu, kas ir mana dzimtā puse.
— Vai esi uzrakstījis arī dzejoli—veltījumu kādai sporta leģendai?
— Viena otra ir pieminēta, taču speciāli kādai sporta leģendai — tā apgalvot nevaru. Ir pieminēti pasaulē labākie futbolisti Mesi un Ronaldu, ir uzkritis uz mēles supersprinteris Bolts, taču tas tā, vairāk garām ejot. Tad jau drīzāk var teikt, ka izceltas tādas literatūras leģendas kā Imants Ziedonis un Aleksandrs Čaks, kuru darbi man patīk īpaši.
— Daudziem tava aizraušanās ar dzejas rakstīšanu bija liels pārsteigums. Kurš par to zināja?
— Tā ir taisnība, ka par manu aizraušanos rakstīt dzeju jeb dzejpārdomas, kā es pats tās saucu, zināja retais. Slēgtajā pasākumā, kad notika grāmatas prezentācija Vecrīgā, lielāka daļa no vairāk nekā 70 viesiem nezināja, par ko ir stāsts, uz ko viņi ir atnākuši. Viņi zināja, ka tā būs grāmata, jo tā bija pateikts ielūgumā, bet vairums domāja, ka tas būs stāsts par futbolu. Šoreiz — nē...
— Vai top jau nākamais dzejas krājums?
— Labs jautājums. Skaidrs, ka dzejpārdomu sakrājies tik daudz, ka vēsā mierā varētu nodrukāt vēl dažus izdevumus. Tas viss glabājas kladēs. Taču visam savs laiks. Un visam vajadzīgs arī savs briedums, skatījums uz dzīvi un izpratni, kas īsti notiek, kad paver durvis, kad esi šķērsojis nākamo slieksni. Viss, ko varu atbildēt — es rakstu. Arī pēc šīs grāmatiņas izdošanas. Taču mans galvenais fokuss tagad ir, lai palīdzētu Rūdolfam. Patiesībā šai grāmatai apakšā ir vēl viena doma. Proti, tā ir kā pateicība ikvienam, kurš palīdz Rūdolfam. Paprasīt svešam cilvēkam naudiņu, lai vienkārši noziedo, lai atbalsta, nav viegli. Grāmata šajā gadījumā ir kā vidutājs — katrs, kurš ziedo Rūdolfam vismaz 10 eiro — tā ir grāmatas cena, grāmatu saņem kā simbolisku paldies par labo sirdi un žestu. Tas ir dots pret dotu. Nākamais, ko teikšu, nebūs reklāma, bet tiešām paldies! Grāmatnīca “Jānis Roze” atsaucās šim projektam, no grāmatas tirdzniecības sev nepaturot ne centa. Šajā biznesa pasaulē tas ir cēls žests arī no viņiem. Nemaz nerunājot par mākslinieku Agri Sāru, maketētāju Robertu Vīksni, redaktoru Anniju Senakolu un videooperatoru Jāni Ločmeli — viņi visi projektā iesaistījās un piedalījās par baltu velti. Ļaužu saraksts, kas atbalstīja, ir vēl garāks. Katram no viņiem esmu pateicību parādā!

Iztiktu bez ēšanas, bez futbola — nē!
— Vai tu jau bērnībā biji futbola fans?
— Kopš sevi atceros, futbols man nozīmē visu. Tā, ka pilnīgi visu. Mazliet pārspīlēti runājot, es drīzāk iztikšu bez ēšanas nekā bez futbola. Mīlu šo spēli no visiem aspektiem: patīk spēlēt — jau vairāk nekā 10 gadu spēlēju Latvijas čempionāta 2. līgas komandā “FK Alberts”, kam nosaukums cēlies no latviešu futbola leģendas Alberta Šeibeļa vārda, patīk skatīties jebkādas raudzes spēles — arī bērnu futbola cīniņus pagalmā, patīk darboties ar bērniem, organizējot dažādus labās sirds pasākumus, patīk lasīt par futbolu — gan biogrāfijas, gan vēsturi un taktiku. Futbols ir daudz vairāk par sporta spēli vai mīkstu spilvenu zem pakauša.
—  Vai tev ir bijusi iespēja tikties arī ar kādām futbola leģendām? Ar kuru tu vēlētos tikties?
— Es noteikti gribētu vienreiz dzīvē savām acīm redzēt spēlējam Lionelu Mesi. Labāka par viņu, manuprāt, nav. Gribētu satikt Čavi Ernandesu un Stīvenu Džerārdu — divi izcili pussargi. Ja par to satikšanos... Īpaša tikšanās bija ar leģendāro portugāļu pussargu Luišu Figu, kuru viens pret vienu 2011. gadā intervēju Madridē. Atmiņā palikušas tikšanās ar izcilo franču treneri Arsēnu Vengeru, ar holandiešu uzbrucēju Rūdu van Nistelroju un bosniešu pussargu Miralemu Pjaniču.
— Ar Rūdolfu arī sanāk tikties?
— Man ļoti patika tās sarunas Saulkrastos jūras malā, kad filmējām video. Tādas noteikti būs vēl. Tagad vairāk notiek saziņa ar Rūdolfa mammu, jo šis bijis tāds darbīgs laiks mums visiem. Mēs ar Rūdolfu noteikti vēl uzspēlēsim futbolu!
— Kur ir tava pašreizējā darba vieta?
— Komentēju futbolu “All Media Baltics” uzņēmumā. Manu balsi visvairāk var dzirdēt “TVPlay Sports” kanālā! Protams, komentējot futbolu! 

Rūdolfa Pogodas rehabilitācijai var palīdzēt, arī ziedojot šim nolūkam speciāli atvērtā bankas kontā, maksājuma uzdevumā rakstot “Rūdolfa Pogodas rehabilitācijai”. No ziedotās naudas netiks ieturēta komisijas maksa, tāpēc ziedojums pilnā apmērā tiks izlietots 14 gadus vecā puiša rehabilitācijā.
Labdarības fonds “BeOpen”Reģ. nr. 50008218201. Konts: LV59 CBBR 1123 2155 000 10.Mērķis: Rūdolfa Pogodas rehabilitācijai
Stāsts par Rūdolfu un grāmatu:https://www.youtube.com/watch?v=drt9Payt0R8&feature=youtu.be
Kontakti: Ilvars Koscinkevičs, tālr. +371 26541590, ilvarslv@gmail.com.

Novadu ziņas