Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Notamborējusi un citiem uzdāvinājusi simtiem čību

“Nesaprotu, kāpēc man tik ļoti patīk rokdarbi, bet patīk!” saka Janīna Možeika no Daudzevas. Viņai šonedēļ apritēja 80 gadu.

Janīna rāda notamborēto čībiņu kalnu, katram pārim citādāks raksts, krāsas, nav divu vienādu. Tās viņa tamborē tikai labdarbībai. “Es rokdarbus nepārdodu, tikai dāvinu,”  saka jubilāre. “Ja cilvēki priecājas, tad arī man ir prieks. Kad biju bārenīte, man klājās grūti, tagad gribu palīdzēt citiem bāreņiem, bērniem no trūcīgām ģimenēm, veciem, vientuļiem cilvēkiem. Dēls dzīvo un strādā Salaspilī, salieku čībiņas pa 45 pāriem vienā somā, un dēls aizved. Kādreiz, kad bērni bija mazi un vajadzēja naudu iztikai, rokdarbus pārdevu, bet tagad sen jau vairs nē. Iztikai man pietiek, daudz ko izaudzēju dārzā. Man nepatīk raust naudu, mantrause neesmu. Ir tāds teiciens: kam man nauda, ja es pats no zelta!” viņa saka.

“Reizēm pati brīnos, pa kuru laiku tādu čībiņu kalnu esmu notamborējusi,” saka Janīna. “Pavasarī, kad jāapstrādā dārzs, paroku zemi, bet, kad piekūstu, eju istabā un tamborēju, tā man ir atpūta. Ziemā tamborējot laiks ātrāk paskrien. Nevaru bez darba nosēdēt ne brīdi, visu laiku kaut ko vajag darīt. Ja dārzā izaug lielāka raža, nekā pati varu patērēt, dāvinu citiem. Reiz dēls prasīja, kur gan tik daudz kartupeļu lai liek? Es viņam teicu — aizved uz Rīgu, izber uz ielas, cilvēki salasīs un vēl paldies pateiks. Kas vienam paliek pāri, noder citam. Citiem vajag palīdzēt, un man sagādā prieku tas, ka citiem ir prieks.”


Visu rakstu lasiet "Staburaga" 14. augusta numurā.

Jaunjelgavas novadā