Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kā radusies leģenda par Lieldienu zaķi — olu dējēju?

Lieldienas ir pavasara saulgriežu svētki. Kristīgajā pasaulē tiek atzīmēta Jēzus Kristus augšāmcelšanās. No pagānisma viedokļa, gadalaika maiņa kosmiskajā ciklā tiek atzīmēta kā pārejas rits, ko pavada attiecīgi rituāli un darbības cilvēku saimnieciskajā dzīvē. Mūsdienās par Lieldienu simbolu kļuvis zaķis. Kurā brīdī tas kļuva par pavasara saulgriežu vēstnesi, kas nes olas?

Dievietes Osteres svētais dzīvnieks

Lieldienu zaķa dzimtene ir senajā Vāczemē. Lieldienu zaķis ir salīdzinoši jauna tradīcija. Senākās tradīcijās zaķis bijis senģermāņu pavasara dievietes Osteres svētais dzīvnieks. 
Vēstures avotos Lieldienu zaķis pirmo reizi minēts 1555. gadā. Toreiz gan ne kā dāvanu nesējs, bet svētku mielasta cepetis. Tikai pēc aptuveni 130 gadiem tas pārvērtās par pozitīvo pasaku tēlu un sāka cilpot apkārt, “dēdams” krāsainas olas.
1680. gadā Vācijā pirmo reizi tika publicēta pasaka par zaķi, kurš savā dārzā slēpj olas.
Zaķim bija jāiztur visai sīva konkurence, jo tolaik katrai no daudzajām Vācijas zemēm bija savs Lieldienu dzīvnieks: Hesenē olas “dēja” lapsa, Saksijā — gailis, Elzasā — stārķis, Bavārijā — dzeguze.
Iespējams, vācieši atminējās, ka senģermāņu pavasara dievietes Osteres svētais dzīvnieks bija zaķis, tieši tādēļ viņam arī uzticēja galvenā pavasara auglības simbola — olas — sagādes funkcijas.

Cīnās pret katoļiem

Vēl viens stāsts, kāpēc Vāczemē sāka īpaši godāt Lieldienu zaķi, saistās ar ticības kariem. Tolaik nesen radušies luterāņi apkaroja un izsmēja katoļu tradīcijas, no kurām viena bija Kristus augšāmcelšanās svētkos svētīt olas. Protestantiem palīgos atcilpoja dievietes Osteres svētais dzīvnieks. Tieši luterticīgie saviem bērniem apgalvoja, ka Lieldienās olas dēj zaķi, lai ieriebtu katoļiem, kurus nu varēja apvainot tajā, ka viņi Dieva templī svēta olas, kuras šajā Dieva pasaulē nav izdējušas vistas, kā to noteicis Visaugstākais, bet gan pagāns zaķis.
Līdz ar luterticības un vāciešu izplatīšanos visā pasaulē arī Lieldienu zaķis iekaroja jaunas teritorijas. 18. gadsimtā Lieldienu zaķa leģendu vācu imigranti izplatīja Amerikā, bet tālāk amerikāņi šo pašu leģendu izplatīja visā pārējā plašā pasaulē. Tā ka Latvijā Lieldienu zaķis iecilpoja no divām pusēm — vispirms kopā ar vācu baroniem, bet pēc tam ar amerikāņu popkultūru.

Zaķpastalas vairojas kā truši
Tomēr zaķi nav tikai neķītro pagānu svētie dzīvnieki, kuri to par pavasara, kad viss dzimst un plaukst, vēstnesi izvēlējās tāpēc, ka garauši ir samērā vaislīgi. Zaķis ar laiku savu vietu ieņēma arī kristiešu svētbildēs. Ikonogrāfijā zaķim ir īpaša vieta, garausis simbolizē ātru spēju aizbēgt no velna un visiem citiem nešķīsteņiem.
Pagāni pavasara saulgriežus svētīja, lai ar dažādām rituālām darbībām pēc ziemas palīdzētu atnākt saulei un zemei atmosties, nodrošinātu auglību. Zaķi pavasara dievības tornī iesēdināja tādēļ, ka viņš savus mazuļus pasaulē laiž jau agrā pavasarī, turklāt lielā metienā. Tāpēc tam ir tieša saistība ar auglību, ar to, ka dabā viss raisās, aug un vairojas.
Dieviete Ostere zaķim kā labajam gariņam atļāva doties pie cilvēkiem uz mājām, lai noskaidrotu, kā tad ļaudīm sokas. Par to Ostere zaķim reizi gadā piešķīra īpašu spēju — dēt raibas olas cilvēkiem.
Savukārt pieaugušie, lai bērniem varētu stāstīt, ka bēbīšus atrod kāpostos vai tos atnes stārķis, nevis viņi atcilpo kopā ar garaušiem, izdomāja stāstu, ka garausis ir rūķis, kurš Lieldienās ciemojas cilvēku mājās un apdāvina čaklus un paklausīgus bērnus.

(Rakstā izmantoti interneta materiāli)

Novadu ziņas