Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Karavīrs, kurš spēlē saksofonu

Šomēnes 28. dzimšanas dienu atzīmēja Lauris Suvaizdis no Jaunjelgavas. Viņa dzīves kaislība ir saksofona spēle. 19 gadu laikā mūzikas instruments iztaustīts, izmīļots, un ar to Lauris uzstājies neskaitāmos koncertos. Viņam saksofons ir tikpat nepieciešams kā gaiss, tajā pašā laikā tas joprojām pārsteidz un intriģē ar nebeidzamiem jaunatklājumiem.

“Tev būs jāspēlē klarnete”
Deviņu gadu vecumā Lauris izdomāja, ka vēlas apgūt mūziku. Pētera Barisona Aizkraukles Mūzikas skolā tobrīd klavieres spēlēt mācījās viņa tuvs draugs Aigars Golovackis. “Gribēju, bet nezināju, kādu instrumentu. Mamma teica, ka būtu forši, ja es spēlētu saksofonu. Aizgāju pie skolotāja Kārļa Strazdiņa un teicu, ka vēlos spēlēt saksofonu. Biju augumā maziņš, un viņš atbildēja: “Nē, nē, puisīt! Tev būs jāspēlē klarnete.” Pamēģināju, man nepatika. Lai arī neatbilstošs augums, tomēr tiku pie saksofona. Paaugos, un tā lieta aizgāja,” stāsta jubilārs. Lauris atzīst, ka puišeļa gados bijušas reizes, kad gribējies no mūzikas skolas izstāties. Ar mātes stingrību un citu ģimenes locekļu pamudinājumu Lauris turpināja mācīties un mūzikas skolu absolvēja. Pēc Jaunjelgavas vidusskolas 9. klases pabeigšanas tēvs Laurim teica: “Tu man vidusskolas solā bikses nedeldēsi!”, iesēdināja dēlu mašīnā un aizveda uz Rēzeknes Mūzikas vidusskolu. “Tas bija labs grūdiens. Tajā vecumā jaunieši nezina, ko vēlas darīt. Citi vidusskolas gados domā, mani vienkārši nolika fakta priekšā. Iestājos, Rēzeknē mācījos četrus gadus, paralēli sāku spēlēt profesionālā pūtēju orķestrī “Rēzekne” un “Big Band”, kur tikai izredzētajiem dota iespēja spēlēt. Tiem, kas sevi pierādījuši. Spēlējot profesionālajos orķestros, bija neliela iespēja nopelnīt. Tā bija lieliska pieredze turpmākajai karjerai,” stāsta Lauris.
Pēc mūzikas vidusskolas beigšanas jaunjelgavietis domāja, ka nebūs “aršanas”, ar mūziku nenopelnīs, un ielēca sev pavisam svešā lauciņā, iestājoties Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā uzņēmējdarbības programmā. Paralēli studijām strādāja valūtas maiņpunktā, naktīs ostā krāva kuģus. Pēc aptuveni astoņiem mēnešiem Lauri pārņēma sajūta, ka viņam būtu amputēts kāds orgāns vai ekstremitāte. Kaut kā pietrūka. “Atsāku spēlēt saksofonu. O, jā! Tajā brīdī sapratu, ka tieši tā man visu šo laiku pietrūka. Bez mūzikas biju de­presīvs, saksofona spēle ļāva justies pilnīgam,” viņš stāsta. Jau drīzumā Lauris uzzināja par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku orķestra jauno dalībnieku konkursu. Vakaros cītīgi slīpēja prasmes. Noklausīšanās bija veiksmīga, taču žūrijas padome teica, ka Laurim nepieciešama augstākā izglītība mūzikā.

Pārsteidz pats sevi
Lauris domāja studēt Rīgā Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā. Brauca uz konsultācijām pie Pūšaminstrumentu katedras profesora Arta Sīmaņa. Lauris atzīst, ka nebija labi sagatavojies, taču profesora kritika un sacītais kļuva par labu pamudinājumu izaugsmei. Viņš man teica: “Baigi sūdīgi. Padomā, ko vēlies darīt. Mums jau tā ir pārprodukcija. Jaunie mūziķi nevar atrast darbu.” Iespītējos, cītīgi gatavojos gala iestājeksāmenam. Nospēlēju labāk, nekā pats biju cerējis. Artis Sīmanis, kurš bija komisijas priekšsēdētājs un pirms pieciem mēnešiem mani vēlējās izdzīt no kabineta, tagad spieda man roku un teica: “Malacis! Teicami! Gaidām tevi!” Man joprojām sāpēja sirds, domāju, ka pēc tā, ko viņš man tika teicis, nekad pie viņa nemācīšos. Bet tieši tā arī vajadzēja notikt. Tas bija labs grūdiens, pēc kura sapratu, ka ir jāstrādā. Jaunieši, īpaši pusaugu vecumā, ir tādi kā pa gaisu, es nebiju izņēmums. Pateicoties visam notikušajam, iestājos Daugavpils Universitātē. Profesors Voldemārs Skutāns ir labākais skolotājs, kāds man bijis. Ļoti gudrs vīrs. Vispirms Daugavpilī ieguvu profesionālo bakalaura grādu mūzikā, instrumentu spēles skolotāja kvalifikāciju, šogad — profesionālo maģistra grādu mūzikā, pūšaminstrumentu spēles skolotāja kvalifikāciju. Saksofona spēli esmu mācījies 19 gadu. Reizēm pārņēma  šausmīga sajūta — kamēr citi puiši spēlēja futbolu, man bija jātrenējas saksofona spēlē. Mūzika nav dogma, tā nestāv uz vietas. Katru dienu ir jaunas inovācijas. Mēs pat nespējam iedomāties, kas būs pēc gada — kādi spēles paņēmieni, tehnika. Kādreiz saksofona darba diapazons bija trīs oktāvas, tagad instruments ir tā izaudzis, ka ar to var atdarināt jūras, vētras, bangu un citas skaņas. Tā ir aleatorika, mūsdienu gadsimta māk­slas izpausme. Mūzika nestāv uz vietas, un mūziķim vienmēr jāmācās. Braukāju pa Eiropu, apmeklēju saksofona spēles forumus. Tur var uzzināt par jaunākajām inovācijām, satikt profesionālākos spēlētājus.”
Nacionālo Bruņoto spēku pūtēju orķestrī Lauris spēlē sešus gadus, paralēli piedalās citos projektos un muzicē korporatīvajos pasākumos. “Dienēju bruņotajos spēkos. Esmu karavīrs, kurš spēlē saksofonu. Notiek mācības ar ieročiem, norīkojumi un viss cits. Ir daudz spēcīgu un potenciāli labu saksofonistu. Saksofonistam Latvijā ir maz iespēju ar mūziku nopelnīt maizītei. Operā saksofona nav, simfoniskajā orķestrī ir vien pāris simfoniju, kur nepieciešams saksofons, varbūt vajag aizvietot mežragu. Paliek vien pūtēju orķestris “Rīga”, “Daugavpils orķestris” un “Rēzeknes orķestris”. Es bez mūzikas nevaru, man ir jāspēlē.”
Saksofona spēle, īpaši koncertsezonā, pārvēršas par rutīnu. Lielāko saviļņojumu un gandarījumu Lauris izjuta pirms diviem gadiem, kad par godu Baltijas ceļam apvienojās Baltijas valstu orķestri un nedēļu spēlēja cauri visām trim valstīm. Sākot ar Tallinu, tad pa Latviju līdz Viļņai. “Visu Baltijas valstu orķestri mani pavadīja, kad es spēlēju solo partiju Brīvības pieminekļa pakājē. Izpildīju komponista Raimonda Paula skaņdarbu no kinofilmas “Ilgais ceļš kāpās”. Tas bija visspil­gtākais un emocionālākais notikums. Patriotiski, skaisti, neaprakstāmi,” stāsta Lauris.
 Laura saksofonista karjeru sākumā apdraudēja viņa nepiemērotais augums. Laiki ir mainījušies, mūzikas instrumenti ir pielāgojamāki un pieejamāki. Mūziķis smej, ka vienīgā prasība, lai spēlētu saksofonu, ir zobi. “Kad sāku, spēlējām uz vecajiem cehu “stroķiem”. Mūsdienās saksofoni ir ļoti dažādi — taisni, izliekti, atrast vispiemērotāko var vienkārši. Galvenais, lai mutē ir zobi. No veselības viedokļa jāatzīst, ka mugura jūt sekas. Sak­sofons sver 4,5 līdz 5 kg, mugura deformējas. Tā ir slodze arī sprandam. Bet vēl cīnos, divas stundas no vietas varu nostāvēt uz skatuves miera stājā.”

Enerģiskums palīdz visu apvienot
Pirms pieciem gadiem Lauris apņēma sievu Ketiju, ģimenē aug divarpus gadus vecais dēliņš Eduards. Viņi viens otru sastapa Latgalē. “2011. gada augusta beigās Latgalē svinēja pilngadības svētkus. Tie ir svētki jauniešiem, kuriem aprit 18 gadu. Notiek koncerti un dažādi pasākumi. Svētkos piedalās viss ciems. Uzstājās koris, kurā dziedāja Ketija. Ieskatījos — forša meitene. Pēc pasākuma pilngadnieks brauc uz savu sētu, tā nu sanāca, ka Ketija atbrauca tieši uz to māju, kur biju uzaicināts es. Pēc tam balle, un tā lieta aizgāja. Var teikt, mūs kopā saveda mūzika,” stāsta jubilārs.
Skolas gados Lauris bija hiperaktīvs huligāns. Bieži vien, lai enerģisko zēnu iegrožotu, viņam daudz ko aizliedza. “Joprojām esmu hiperaktīvs, dzīvē man tas palīdzējis tikt ar daudzām lietām galā. Ja nebūtu šīs lielās enerģijas, es neapvienotu studijas Daugavpilī ar darbu NBS un Salaspils mūzikas skolā. Skrējiens ilga sešus gadus, bet Salaspils skolā izturēju vien divus. Fiziski un finansiāli nevarēju visu apvienot. Ceļa posmu Rīga—Daugavpils varētu nobraukt aizvērtām acīm,” stāsta Lauris.
Jubilārs ar sievu piecus gadus dzīvo Stopiņu novadā. Lauris smej, ka viņš kā “puika no krūmiem” nespēj izturēt Rīgas burzmu. Nobāzējies mazā ciematiņā, meža ielokā, jūtas brīvs un laimīgs. Vienmēr, kad ir brīvs laiks, Lauris nododas savam lielākajam vaļaspriekam makšķerēšanai un spiningošanai. Vērienīgākais loms, ko viņš ar draugu noķēris Jaunjelgavā Daugavā, ir 38 kg smags sams.

Novadu ziņas