Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kas indiāni no Kanādas piesaistīja Koknesei?

“Viņi iepazinās internetā”. Ar šādiem vārdiem varētu iesākt simtiem dzīvesstāstu. Katram gan turpinājums būtu citāds —
kādam vai kādai iepazīšanās internetā būtu beigusies ar kāzu valsi, vēl citam — ar izkrāptu pamatīgu naudassummu. Manu sarunbiedru stāstam ir pirmais variants. Viņa — simpātiska, ar karalisku stāju  apveltīta latviete, viņš —  sirsnīgs, vienkāršs kanādietis, kurš uzaudzis pie indiāņiem. Tagad viņi ir vīrs un sieva — Janīna un Džims Grīri.

Ar Grīru pāri tiekos Koknesē nu jau abu kopīgajā mājā, kuras tuvumā ir upe un mežs.  Mūsu saruna ir kā kokteilis, kurā ir divas sastāvdaļas: latviešu un angļu valoda, kurā palīdz orientēties tulks. Sarunā ik pa brīdim iesaistās arī kaimiņiene Zenta, vairākkārt  uzsverot, kā viņai laimējies ar kaimiņiem — tik izpalīdzīgus reti gadās sastapt. Malkojot mājasmātes pasniegto aromātisko kafiju, paveram durvis uz salīdzinoši  neseno pagātni.

Sirdī iekrīt Džims
Janīnas iepazīšanās stāstā ar Džimu par “līdzvainīgu” var uzskatīt arī Janīnas meitu, kuras vīrs ir indietis, un viņa dzīvo vīra dzimtenē. Janīna bija aizbraukusi pie viņas ciemos, meita skatās, ka mamma garlaikojas, un izdomāja kādā ārzemju portālā uzrakstīt iepazīšanās sludinājumu mammas vārdā, un tad sākās... vēstuļu birums no dažādām valstīm. Jāpiezīmē, ka Janīna toreiz nerunāja angliski, viņa sazinājās ar “Google” tulkotāja palīdzību. Bet viņa zināja to, ka grib stabilu ģimeni, un vēl — lai vīrietis būtu turīgs. Tas viss bija pirms 12 gadiem, un toreiz viņai bija 58. Daudzi sarunbiedri atsijājās pēc pirmajām sarakstēm, nopietns precību kandidāts  bija kāds indietis no Vācijas, taču, kā saka Janīna: “Man nevilka sirds pie viņa.” Vairāk sirdī iekrita vienkāršais un labsirdīgais Džims no Kanādas. Viņš bija atklāts, pieklājīgs, par sievietēm runāja tikai labu, visas sauca par lēdijām. Tiesa, vienu gan viņš no Janīnas noslēpa — ka savā fermā bija cietis ļoti smagā negadījumā. To viņa uzzināja tikai krietni vēlāk. Ar smaidu Janīna atceras, kā viņš ar lielu interesi visu izprašņāja par viņam nezināmo valsti. Viņu interesējis viss — gan vēsture, gan šodiena, gan cilvēki. Viens no jautājumiem bija: “Vai pie jums bankomāti arī ir?”

“Es tevi precēšu!”
Desmit gadu Janīna noteiktā laikā ar Džimu “gāja” uz randiņu. Ne jau uz īsto, bet “Skype”. Tā ik dienu pa kripatiņai vien šo gadu laikā viņi iepazina viens otru tik pamatīgi, it kā kopā pudu sāls būtu apēduši. Janīna nekad Džimu nebija aicinājusi uz Latviju, bet apmēram pirms diviem gadiem viņš teica: “Es nopirku biļeti uz Latviju un braukšu pie tevis.” “Nu brauc!” Janīna viņam attrauca un pieņēma to kā realitāti, jo Džims viņai biļeti parādīja “skaipā”. “Es tevi precēšu,” viņš turpināja, uz ko Janīna viņam atteica: “Nu ļoti labi.” Džims gan nezināja, kā no Kanādas uz Latviju atbraukt pa visīsāko ceļu, viņš bija izvēlējies visgarāko — caur Islandi, Zviedriju, piedevām vēl pazaudēja bagāžu. 
Bet viņš atbrauca. Tiesa gan, ļoti pārguris un slims, sevi lika manīt arī smagā negadījuma sekas. Pirmās trīs dienas viņš tikai gulēja. Džimu mocīja arī  cukura diabēts. Kad atbrauca uz Latviju, dienā bija jāizdzer 18 zāļu tabletes, bet Janīnas rūpes, pašu audzētā pārtika, darba terapija darījusi savu — tagad viņš dienā iztiek ar četrām tabletēm. Un viņam ir savs ikrīta rituāls: celties ap pieciem, iet ar suni peldēties, tad darbs dārzā. Tur nu viņš izliek visu sirdi.

Patīk rozes
Tagad kanādietis ar indiāņu saknēm saka: “Te ir tik skaisti un labi, ka es šajā zemē gribu arī nomirt.” Jā, un vēl — viņam ļoti patīk rozes. Tās viņš sastādījis arī pie mājas.  Ja viņš dziedātu dziesmu “Svešā zemē stādu rozes”, tā nebūtu skumja, jo šeit viņš ir atradis savu mīlestību un rozes viņam rada māju sajūtu.
— Nekad neviena sieviete par mani tā nav rūpējusies un izturējusies, — ar lielu maigumu saka Džims. — Janīna prot apieties ar indiāņiem, — viņš smej. Draugi, uzzinājuši par viņa gaitām Latvijā, Džimam tagad saka: “Iepazīstini mūs arī ar kādu latvieti!” 

Viens audzina meitu
Džimam ar sievietēm līdz šim nebija tā īsti veicies. Savulaik, pilnveidojot profesionālo izglītību kādā no mācību iestādēm, viņš ieskatījās pasniedzējā. Kad piedzima bērns, viņa Džimam teica: “Ja tev viņu vajag, aizej uz slimnīcu un paņem! Man viņu nevajag.” Džims aizgāja, paņēma un arī izaudzināja. Meitenītei toreiz bija trīs dienas.


Tagad ar smiekliem un asarām var atcerēties, kāds izmisums pārņēma jauno puisi ar mazo bērniņu. Viņš gāja uz veikalu, pirka autiņus, bet nezināja, ko ar tiem darīt. Veikalā runājās ar pircējām, stāstīja, ka mājās esot mazs bērniņš, lūdza konsultāciju.  Meklēja auklītes. Tās nākušas un gājušas. Kura slikti izturējusies pret mazo meitenīti, to atlaidis, bet ar vienu no viņām vēlāk apprecējies. Kamēr viņš brauca peļņā  uz ziemeļiem, kur medīja vaļus, viņa bija atradusi citu.
Pēc septiņiem gadiem māte beidzot atģidās, ka viņai ir meita, un gribēja viņu Džimam atņemt. Taču meitiņa bija ieaugusi viņa sirdī, lai gan nācās savas tiesības pierādīt tiesā, Džims viņu nevienam neatdeva. Tagad Džeima, tā sauc meitiņu, ir pieaugusi un Džimam uzdāvinājusi trīs mazbērnus.
Džima sievu pulkā bija arī kāda krieviete, kura bija itin laba rēķinātāja: kad Džims cieta negadījumā fermā, viņa visu īpašumu pārrak­stīja uz sava vārda, un, kamēr vēl nebija šķīrušies, pieprasīja oficiāli no viņa līdzekļus iztikai. 

Neparedzēti šķēršļi — dokumentu “jūra” 
Tiesa, ar latvietes apprecēšanu viņam gāja kā pa celmiem. Tā kā viņa mītnes zeme Kanāda attiecībā pret Latviju ir trešā valsts, tad laulības noformēšanai bija vajadzīga “jūra” dažādu formalitāšu, dokumentu, apliecinājumu, zīmogu. Piemēram, bija vajadzīga  izziņa no Kanādas iestādes, kas viņam izdevusi braukšanas apliecību, ar zīmogu. Lai gan Džimam ir pietiekama pensija, nekādi nevarēja noformēt uzturēšanās atļauju.  Fakts, ne visi ierēdņi ir tik izglītoti un pieredzējuši, lai sniegtu  adekvātas konsultācijas, kas nepieciešamas, lai viņš varētu apņemt sievu Latvijā. Piemēram, kāda nepieredzējusi vietējā darbiniece teikusi, nekas cits viņam neatlikšot, kā braukt atpakaļ uz Kanādu. Tikai konsultējoties Rīgā pie pieredzējušākiem speciālistiem, beidzot izdevies apprecēties. Tas gan  neko negarantē, viņam tik un tā katru gadu jākārto uzturēšanās atļauja. Tagad tāda viņam ir četriem gadiem. Džimu gan nesatrauc šis riņķadancis, esot saticis daudz interesantu cilvēku. Arī kārtojot autovadītāja apliecību, vajadzējis ne vienu vien notāra apstiprinātu izziņu no Kanādas.

***
Un tagad — neliela intervija ar pašu Džimu par viņa pārdomām, izjūtām, dzīvojot Latvijā.
Kad cilvēks ir laimīgs, to grūti noslēpt. Šķiet, no katra vārda, žesta, skatiena strāvo prieks. Tāds man šķita arī Džims.

Ārstu prognozes nepiepildās
— Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par savām saknēm!

—  Esmu pusfrancūzis, pusindiānis. Pilsoņu kara laikā mammas dzimta Kanādā  ieradās no Francijas. Piedzimu mežā, mednieku būdiņā. Kad man bija pieci gadi, tēvs ar savu laivu bija devies zvejā, bet vētras laikā tā apgāzās. Es krastā paliku viens. Mani uzaudzināja vecmāmiņa, dzīvojām pie indiāņiem. Tur es iemācījos krī valodu (visplašāk lietotā indiāņu valoda Kanādā — I. S.), apguvu indiāņu dzīvesziņu. Protu arī franču un angļu valodu, cerams, ka iemācīšos arī latviešu valodu. Man bija viena māsa. 
(Janīna smej, ka arī viņa tikusi pie vārda krī valodā, ko viņai ielicis Džims, un tas skan pavisam neierasti: Icimus (tulkojumā tas nozīmē “mīļā sirds”). Savukārt Džima  vārds ir Maikan, kas tulkojumā nozīmējot “esi vilks”, to viņam piešķīruši indiāņi kā vienam no stiprākajiem apmetnē.)
— Vai gadu gaitā daudz amatu esat apguvis?
— Agri sāku strādāt par dīzeļmehāniķi uz dzelzceļa. Kad sapelnīju naudu, atsāku mācīties, tad man bija ap 20 gadu. Pabeidzu vidusskolu, mācījos biznesa vadību.  Sešus gadus pārraudzīju lielceļus. Strādāju arī indiāņu bērnu izglītošanā. Parastajās skolās sešgadīgie apgūst skolas gudrības, bet indiāņu bērni — medību noslēpumus. Vēlāk nopirku divas automašīnas, ar kurām pārvadāju naftu. Manā īpašumā bija arī neliels helikopters. Esmu medījis vaļus. To es darīju pats ar savu kuģi. Man bija arī dažas fermas, bet tad notika nelaime. Mani ierāva pacēlājā, bija lauztas rokas, kājas, žoklis. Bija vairākas operācijas, man bija jāmācās staigāt, runāt, un ārstu prognozes nebija iepriecinošas. “Viņš nekad vairs nevarēs braukt un staigāt,” viņi teica. Taču pēc gada es to visu jau varēju darīt. Līdz 65 gadiem strādāju ar kravas pārvadājumiem, dienā sanāca strādāt 16 — 17 stundas. Valsts darbā turpināju strādāt līdz 72 gadiem. Pensija Kanādā  ir no 65 gadiem. Ja strādā, daļu no pensijas neizmaksā. Tagad saņemu uzkrājuma, vecuma un indiāņu pensiju. 

Pirmais vārds — “vietā!”
— Kādi ir pirmie iespaidi par Latviju?

— Man patīk pati zeme, puķes, viss. Cilvēki te tādi mierīgi, viņiem vēl labāka mentalitāte nekā kanādiešiem. Kad ieraudzīju, ka Janīna dārzā strādā ar lāpstu, sapratu, ka te visam jāmainās. (‘‘Viņš jau sapircis visādu tehniku. Kad pulksten 9 eju uz savu dārzu, zinu, ka Džims jau kādas divas stundas savā dārzā strādājis,” piemetina Zenta.)
— Kā bija adaptēties līdz šim svešā zemē?
— Ļoti viegli. Man tikai žēl, ka es uz šejieni neatbraucu desmit gadu agrāk. Tad es būtu šeit nodibinājis lielu saimniecību.
— Ko teica paziņas un radi, kad kravājāt ceļasomas uz Latviju?
— Sākumā teica, ka esmu galīgi traks, bet tagad, kad uz turieni sūtu bildes no Latvijas, domas mainījuši. Pat mana bijusī sieva saprot, ka šeit esmu atradis piepildījumu un atpakaļ braukt negrasos. 
— Kā šeit visvairāk pietrūkst no Kanādas?
— Mazdēla. Bet es ar viņu katru nedēļu sarunājos “skaipā”. Man pavisam ir trīs mazbērni: 10, septiņus un piecus gadus veci.  
— Kāda jums šķiet latviešu valoda? Un kāds ir pirmais vārds, ko tajā iemācījāties?  
— Pirmais vārds, ko iemācījos latviešu valodā, bija — “vietā!”. To parasti Janīnas mazmeita teica sunim apmācībā. Palēnām es apgūstu arī latviešu valodu. Mācos pa 100 vārdiem, sarunvalodā jau varu atbildēt latviski. Man krī valoda šķiet sarežģītāka nekā latviešu.
— Vai jūs interesē politiskā dzīve Latvijā?
— Kad skatāmies ziņas, Janīna man paskaidro situāciju Latvijā. Vairāk es sekoju Kanādas politikai.
— Kad pasaules čempionātā spēlē Kanādas un Latvijas komandas, par kuru turat īkšķi?
— Es hokeju neskatos. Man labāk patīk bokss. Esmu Maira Brieža fans.
— Kurus ēdienus esat iecienījis  Latvijā?  
— Kāpostu tīteņus, Janīnas vārīto zupu, no gaļas labāk izvēlos cūkgaļu, liellopu gaļu neēdu. Kanādā pārsvarā ēdu zupas no skārdenēm, šeit ēdu daudz veselīgāk, tāpēc arī veselība uzlabojusies.
— Kura vieta Koknesē jums patīk vislabāk?
— Te ir daudz skaistu vietu — esmu bijis Kokneses parkā, pilsdrupās, Likteņdārzā. Bet vislabāk man patīk šeit — mājās. Es te vēl kokus gribu sastādīt.

***
Lai gan laimei un mīlestībai nav definīcijas, katrs mēs vēlamies kripatiņu no tās. Varbūt kādu sievieti Janīnas piemērs iedrošinās nebaidīties no tāda sapņa. Dažkārt tie piepildās. Un sapņu piepildījumam nav attāluma un vecuma ierobežojuma. 

Novadu ziņas