Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

“Miedziņa” un brīvības sardzē

Latvijā karš beidzās pirms 25 gadiem — uzskata Inese un Dainis Kukari no Staburaga. Viņu mājas barikāžu laikā bija kaimiņu pulcēšanās vieta, un šī pagasta nelielās Zemgales ielas vīri pat nespēja iedomāties, ka barikādēs varētu iztikt bez viņiem.

“Uz barikādēm braucām tāpēc, ka citādāk nevarējām,” saka staburadzietis Dainis Kukars. Viņa sieva Inese tolaik bija Tautas frontes Staburaga nodaļas vadītāja, viņu mājās šajās dienās pulcējušies kaimiņi, lai kopā sekotu līdzi notikumiem Latvijā un pasaulē: vienā televizorā bijusi ieslēgta Latvijas, otrā — Krievijas televīzija, bet radioaparātos skanējušas gan Rīgas, gan “Brīvās Eiropas” ziņas. Vēlāk šajās mājās risinājušies arī citi nozīmīgi notikumi — augusta puča dienās Inese sadedzinājusi visus Tautas frontes dokumentus. Lai pasargātu cilvēkus, kas tajā darbojās. Viņa pat vīram šajā izdarībā atzinusies tikai pēc pāris gadiem.

“Vispirms mūsu sievas bija lielajā mītiņā Daugavmalā. Atbrauca dzīvas!” atceras Dainis Kukars. Gan Inese, gan vairākas citas sievas janvārī piedalījās mītiņā Rīgā, kas notika tūlīt pēc satraucošajiem notikumiem Lietuvā. Viņa atminas, ka tur bijis ļoti daudz cilvēku, kuri devušies gājienā. “Vecākā gadagājuma rīdzinieki ar svecītēm rokās stāvēja pie logiem, un viņiem bira asaras,” stāsta Inese. “Valdīja tāds klusums, bija dzirdami tikai cilvēku soļi.” Atgriežoties mājup, pie Salaspils sastapti pirmie lielie traktori, kuri devušies uz Rīgu, uz barikādēm.
Mājās palikušie vīri sprieduši, ka viss izvēršas ļoti nopietni un bez viņiem tur neiztiks. Jābrauc! No Zemgales ielas Staburagā, kurā ir vairākas Līvānu tipa mājas, uz barikādēm devušies pieci kaimiņi, arī Vitauts Galvanausks, Valdis Brakovskis, Gunārs Ratņiks, Jānis Ķīsis. Katrā no šīm ģimenēm tolaik bija vairāki mazi bērni, un vīriem nebija pat šaubu par to, ka jādodas uz Rīgu. Daudzi lieli runātāji palika mājās, sakot, man ir bērni, sieva nelaiž… “Neviens jau nezināja, uz kurieni ejam, cik tas var būt bīstami,” spriež Dainis Kukars. “Mājās sēdēt bija vēl bailīgāk,” nosaka Inese.

Visu rakstu lasiet "Staburaga" 19. janvāra numurā.

Novadu ziņas