Neticami, bet izdzīvoja

Šis sarkanbaltsarkanais karogs zalvieša Arvīda Āboliņa mājas slēptuvē nonāca ap 1978. gadu. Izkārt  goda vietā to drīkstēja vairāk kā pēc desmit gadiem tā saucamajā mūsdienu Latvijā. Un kopš 1990. gada karmīnsarkanais valsts simbols svētku dienās plīvo viņa sētā, lai arī karoga baltā krāsa kļuvusi iesarkana. Nekas, svēts!

Ulmanis uzdāvina nazīti
Vēstures ainas no Kārļa Ulmaņa valdīšanas laika, padomju un nacistiskā Latvijas okupācija Āboliņu dzimtai negāja secen, taču izdzīvots. Nu var pasmieties, ka esmu palicis dzīvs — par likteni laikmetu griežos ar vieglumu teic sirmais vīrs.
Viņa pirmās dienas rīts uzausa 1930. gadā Līvānu pusē. Arvīda tēvs Gustavs bija policists Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā. “Reiz pats Ulmanis man nazīti uzdāvināja. Tas varēja būt 1937. vai 1938. gadā, braucot no Dignājas uz Jēkabpili,” bērnību atminoties, stāsta zalvietis. Divus gadus vēlāk PSRS karaspēks, izmantojot Molotova—Ribentropa pakta slepenajos protokolos paredzētos nosacījumus, ienāca Latvijā, 1941. gadā veicot plašu cilvēku deportāciju uz Krievijas austrumu apgabaliem.  Arī Arvīda tēvu būtu paņēmuši ciet un izveduši uz Sibīriju, bet viņš tajā dienā nebija mājās, kā labs hidrotehniķis bija aizsūtīts uz Indras lidlauku, ko cēla. Tomēr, atgriežoties no Indras mājās, viņam nāca otrreiz pakaļ. Bēgot no zaldātiem, kas bija jau sētā, lai izvestu, iemuka rudzos, tad mežā. “Visus salmu matračus un šķūnī sienu izbadīja, bet tēvu neatrada. Partizānu grupa jau sen bija mežā izveidota, pie tiem arī tēvs paglābās.” Pārējā Arvīda ģimene dzīvoja pie radiem.
Satiekas krievi ar vāciešiem
Kā zināms, tā paša gada 22. jūnijā sākās vācu uzbrukums Liepājai. Par to, ka vācieši tuvojas Līvāniem, baumoja iepriekš. Par šo laiku Arvīdam ir šādas atmiņas: “Mani ar brāli sūtīja izlūkos, vai patiešām vācieši ir pilsētā. Pie Līvānu dzelzceļa stacijas no Preiļu puses brauca krievu automašīna, ko nepamanījām, jo gājām no Pētermuižas pa zemes ceļu.  Krievi brauca uz Līvāniem pēc bankas naudas, bet līdz tai netika, vācieši uz viņiem sāka šaut. Viens saļima pie stūres, divi izbēga. Nonācām līdz krustojumam, bija palicis 200 metru līdz galvenajam ceļam, kad  notika  krievu lidmašīnas uzlidojums, nometot kādas trīs bumbas, vienai mājai trāpīja. Viss vārījās. Centrā lielais universālveikals bija vācu zaldātu pilns, tur aicināja bērnus — nāciet, ņemiet konfektes. Papirosu paciņu tur tēvam vēl dabūju.” Vāciešus kā glābējus gaidīja daudzi, stāsta Arvīds, tāpēc mežabrāļi vāciešiem izgāja pretim ar valsts karogu rokās. Jāni Kantaini, kas pirmajā Pasaules karā bija gūstā Vācijā, paņēma par tulku. Kā Kantainis sāka runāt, tā vācieši sāka grābstīties gar pistolēm, kas bija zīme, ka sarunāts greizi.

Pratina par tēvu
Latvijā sākās nemierīgi laiki, Āboliņi devās bēgļu gaitās. Bijis riekstu laiks, kad Arvīda tēvs un māte kopā ar citiem gājuši pāri Irlavas upei pār pagaidu tiltu, kam īpašnieki mainījušies vairākas reizes —  te krievi, te vācieši, līdz tas uzgājis gaisā. Dzīva palika vienīgi Arvīda māte sadragātām kājām, Kandavā slimnīcā pie vāciešiem viņa ārstējusies vairākus mēnešus. Arvīdu vēlāk uz pratināšanām ņēma, gribēja zināt, kur tēvs. “Citreiz — klājiens nošautu vīru, un skan —  rādi, kurš tavs tēvs! Vai melošu!?” pikts kļūst zalvietis, kurš šo pašu jautājumu dēļ bijis arī “Stūra mājā”. 
Arvīda vecākais brālis (ģimenē auga četri dēli — aut.) krita karā. “Viņš bija Vācijā, kad latvieši tika aicināti pieteikties aizstāvēt dzimteni Kurzemes katlā. Brālis pieteicās. Cik tālu viņš tika, nezinām.  Litenē guļ viens Rūdolfs Āboliņš. Uz pieminekļa iegravēts, ka dzimis 1922. gadā, bet brālis bija dzimis 1926. gadā. Vai īstais, nezinām. Kur un kā krita, nezinām.”
Atminoties Otrā pasaules kara beigas 1945. gadā, Arvīds sāk smaidīt. Toreiz gājis vidusskolā Līvānos, kad zaldāti, nostādīti ierindā, šāvuši zalves. “Manā dzimšanas dienā šauj zalves!” kādai meitenei teicis Arvīds. “Karš beidzies!” bijusi atbilde, lai arī “citi krievu” laiki Latvijā bija sākušies jau vairāk kā pirms gada. 
1952. vai 1953. gadā Arvīds sāka dienēt padomju armijā. Pēc vidusskolas nosūtīts uz partijas skolu Rīgā, kur sagatavoja vadošos un partijas darbiniekus. Pēc tās nosūtīts uz Seci, tad Staburagu, tomēr gribējis uz laukiem, tāpēc nonāca Zalvē, bijis Neretas sovhoza vadītājs un ieņēmis citus augstus amatus.
Kā cilvēks ar šādu biogrāfiju varēja ieņemt augstu amatu PSRS laikā, Arvīds nezina. Viņš reiz medībās kādam augstam vīram jautājis —  vai jūs zinājāt, kas es esmu?  Atbildi toreiz nav saņēmis. “Tas, kuram jautāju, tikai plecus paraustīja,” nesaprašanā rokas plāta zalvietis. Toreiz partijā viņš stājies, jo zinājis, ja neies paši latvieši, ieliks krievus. Labāk lai ir savējie. Tāda bija tā laika politika. Viņš stāsta, ka latviešu tīkls darbojās arī krievu laikā, bija, kam varēja uzticēties, jo daudzos dzīvoja doma par brīvu Latviju. Tomēr vajadzēja būt uzmanīgam no katra. Viņaprāt, Latvija būs pavisam brīva un vienota, kad sakārtos nepilsoņu jautājumu. “Sabiedrībā ir pārāk liela šķelšanās, lai arī pagājis teju 30 gadu, nekas nepilsoņu jautājumā nav mainījies. Tas nozīmē, ka valsts pirmajā vietā ir likusi nepareizās prioritātes. Tāpat čekas maisus jau sen vajadzēja atvērt. Nav ko baidīties!”
Vaicāts, vai nav saņēmis pārmetumus no latviešiem, ka bijis komunistiskajā partijā, teic: “Kas manu biogrāfiju zināja, nešaubījās un man neko nepārmeta. Varēja pārmest tikai to, ka visus šos laikus esmu izdzīvojis. Tomēr šie gadi atstāj pēdas, labi, ka viss labi beidzies un nu varu pasmieties.” ◆

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

20171021-1214-latvijai100.jpg

Novadu ziņas