Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

“Novada valodnieks” – Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja “Riekstiņi” vadītāja Ilze Līduma

Latviešu valodas aģentūra, svinot Eiropas Valodu dienu, izsludināja akciju “Novada valodnieks”. Par “novada valodnieci” kļuvusi arī Ilze Līduma — Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja vadītāja no Neretas. Ilzi akcijai pieteikusi Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas Muzeja draugu kopa.

Ikviens bija aicināts pieteikt cilvēkus, kas, viņuprāt, pelnījuši “novada valodnieka” titulu — cilvēkus, kas ar savu rīcību popularizē latviešu valodu un sekmē citu valodu apguvi, cilvēkus, kas ar savu pozitīvo piemēru spējuši apliecināt cieņu valsts valodai un kam valoda ir “visa dzīve”.

Ilze Līduma ir īstena Latvijas un Neretas patriote — tā pieteikuma anketā viņu raksturo Muzeja draugu kopa. Ilzes radošais un profesionāli augstvērtīgais darbs Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas saglabāšanā gan Latvijā, gan ārpus tās novērtēts, apbalvojot viņu ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tieši pateicoties Ilzes neatlaidībai un mērķtiecībai, Jaunsudrabiņa bērnības gadu viensēta “Riekstiņi” jeb “Baltajā grāmatā” aprakstītās “Mūsmājas” ir kļuvusi par vienu no Neretas kultūras dzīves centriem. Kā uzsver pieteicēji, Ilzes primārais darba materiāls ir valoda — Jaunsudrabiņa muzejā viņa vada ek­skursijas latviešu, angļu, krievu valodā, nedaudz runā arī leišu mēlē.

Ilze pati arī dzimusi “Riekstiņos”, bet savu pirmo ekskursiju tur novadīja jau 1960. gadā, kad vēl mācījās Neretas vidusskolā un bija jāizpalīdz skolotājai. Lai gan pēc profesijas Ilze ir ģeotehniķe un hidroģeoloģe un darbs bija Rīgā, 90. gados Ilze “Riekstiņos” sāka rīkot pasākumus un pulcēt cilvēkus, bet 2002. gadā aizgāja no darba Rīgā un apmetās viensētā, lai te paliktu. Kā saka pati Ilze, darbs muzejā gluži vienkārši kļuvis par viņas dzīvesveidu. Muzejā notiek arī latviešu valodas un literatūras stundas, kurām Ilze sagatavojusi speciālu programmu. Savukārt 2014. gadā Ilze sarīkoja konferenci Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” simtgades atcerei.

Ilzi ar “Baltajā grāmatā” aprakstītajām mājām saista kas vairāk nekā tikai darba pienākumi — viņas tēvs ar Jaunsudrabiņu bija otrās pakāpes brālēni, taču “Baltajā grāmatā” pieminētais Pēterītis bija Ilzes mātes tēvs. Varbūt Ilze valodas mīlestību mantojusi no ģimenes? Viņas kandidatūras pieteicēji uzskata, ka “novada valodniecei” vārdi kabatā nav jāmeklē, Jaunsudrabiņa dzejas un prozas fragmenti Ilzei vairs nav jāatrod grāmatās — tie jau sen zināmi no galvas; tāpat esot arī ar neretiešu izteicieniem, tautasdziesmām un nostāstiem. Savukārt skolēni Ilzi dēvē par Neretas apvidvārdu enciklopēdiju. Viņa ir viena no nedaudzajām neretietēm, kura vēl prot runāt sēliskajā izloksnē — īsti “neretiski”.

— Kāpēc, jūsuprāt, tikāt izvēlēta kā “novada valodniece”?

— Kā man to zināt? (Smejas.) Es ļoti cenšos saudzēt un glabāt mūsu valodu. Te, muzejā, notiek leksikoloģijas stundas, kurās mēs ar bērniem pārrunājam un skaidrojam senos vārdus. Sadarbojos ar latviešu valodas un literatūras skolotājiem. Vēl cenšos runāt koptā latviešu valodā, bez žargoniem — bez “pa manam”, “pa tavam”, “pa lielam”, “pa mazam” un bez “desmit gadus atpakaļ”.
— Kā veidojusies jūsu valodas mīlestība?
— Ar piedzimšanu, ar mātes pienu. Valoda ir mūsu identitāte. Kā sacījis Jānis Jaunsudrabiņš, valoda — tā ir kokle, tas ir instruments, ko es spēlēju godprātīgi. Kur tad mēs paliksim bez valodas? Mēs izšķīdīsim plašajā pasaulē. Es sāku lasīt piecu gadu vecumā vai agrāk. Es jau jaunībā biju izlasījusi visu, kas jāizlasa pieaugušam cilvēkam. Tāda bija mūsu ģimenes dzīve. Esmu augusi ģimenē, kur valoda ir ļoti svarīga lieta.
— Kā mūsdienās bērniem, arī pieaugušajiem, var radīt valodas mīlestību?
— Ar tēvzemes mācību, ar lokālpatriotisma mācību. Jāveido sapratne par vietu, kur uz planētas Zeme esi atnācis; kāpēc tu esi šeit atnācis. Ja reiz tu esi Latvijā, tad tu esi latvietis un runā latviešu valodā. Es to saprotu tā. Manā ģimenē visi no mazām dienām runā “kārtīgā” latviešu valodā. Ir jāstrādā ar bērniem, jāmāca viņiem lasīt.
— Vai, neskaitot literatūru, ir vēl kādi veidi, kā bagātināt valodu?
— Dziedāšana — dziesma. Es nerunāju par dziesmām, kuru teksti atkārtojas piecas reizes ar vienu un to pašu melodiju — tā, manuprāt, ir nabadzība. Bet, ja dziesmā izmantots mūsu vai ārzemju dzejnieka dzejolis, arī dziesma dod savu! Tautasdziesmu dziedāšana. Spēles — literārās spēles. Tomēr svarīgākais ir komunikācija — saziņa cilvēkam ar cilvēku, nevis e-pasta vēstuļu vai īsziņu sūtīšana. Galvenais ir saruna, sarunu valoda — lai pati un mans sarunu partneris dzird, ko runāju.
— Jūs protat runāt arī sēliskajā izloksnē. Vai ikdienā runājat sēliski?
— Nē, ikdienā jau vairs nē, jo viss mans mūžs ir pagājis Rīgā. Tomēr cilvēkus, kas Rīgā runā mūsu valodā, var pazīt — mums ir stieptā intonācija, platais “e”, arī uzsvars ir mazliet citādāks. Ne velti aktieris Jānis Kubilis teica, ka viņš uzņemts Teātra fakultātē, bet ar noteikumu, ka divu mēnešu laikā jāiemācās “pareizi runōt”.
— Ko nozīmē runāt “pareizi” — dzimtajā izloksnē vai literārajā latviešu valodā?
— Pēc manas pārliecības un dvēseles — literārajā valodā! Tomēr, ja esi savā vidē, jārunā, kā izjūti. Var izmantot arī apvidvārdus, bet tos nevajadzētu jaukt ar aizgūtajiem vārdiem. Bija interesants gadījums: mazi bērni man stāsta — “truba, truba, truba”. Es viņiem saku, lai pastāsta man, kas tas “truba” tāds ir. Puika man tehniski pareizi izskaidro. Es saku: “Pagaidi, pagaidi. Kādā valodā tu man to visu stāsti?” Viņš rausta plecus. Es saku: “Ja tu gribi runāt krievu valodā, tad tā ir “труба”, bet, ja gribi runāt latviešu valodā, tā ir caurule.” Tā ir gan anekdote, gan dzīves īstenība. Man, piemēram, ļoti patīk, ka mūsu prezidents runā malēniešu izlok­snē, viņš nekautrējas no tās. Tas mūsos ir ienācis ar mātes pienu, tas ir mūsu asinīs. Dažkārt arī tad, ja mēs runājam ārkārtīgi smalkā valodā, sanāk ne šis, ne tas. Tāpat ir daži jaunvārdi, kas skan diezgan bēdīgi — dažreiz ir jaunvārdi, kas ilgi vibrē gaisā, bet beigās dvēsele tos nepieņem. Bet citreiz vārds ienāk manī, un es to lietoju. Lai darinātu vārdus, jābūt ar dzejnieka dvēseli!
— Vai vārdam piemīt maģisks spēks?
— Ļoti! Vārds — tā ir maģija. Uzrakstīts vārds, vēl vairāk — izteikts vārds. Ja mēs kaut ko sliktu pasakām, tas mums nāks četrkārtīgi vai pat vairāk atpakaļ. Ar vārdiem nedrīkst spēlēties, ar vārdiem nedrīkst grēkot. Vārdam ir milzīgs spēks — kā pasacītam, tā uzrakstītam un arī domās izteiktam.

Novadu ziņas