Odzienas skola atkal sagaida savus skolotājus un skolēnus

Laikraksts "Staburags", sagaidot Latvijas simtgadi, projektā "Es un mana Latvija" sāk rakstu sēriju par cilvēkiem un viņu dzimtām, vēstures liecībām, kas raksturo dzīvi Latvijā, mūsu puses novados simt gadu garumā, simtgadei veltītiem pasākumiem. Publikāciju mērķis ir atgādināt lasītājiem par vēsturiskajiem notikumiem, kas bijuši nozīmīgi mūsu valstij, informēt par Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā atrodamajām interesantajām vēstures liecībām un stāstīt par cilvēkiem, kuru dzīve cieši savijusies ar Latvijas vēsturi un tās likteņa pavērsieniem.

Skolai Odzienā šogad oktobrī 125. jubileja. Mācības šajā skolā, kas pirms septiņiem gadiem kļuva par Pļaviņu novada ģimnāzijas filiāli, vairs nenotiek, bet šī ēka un vieta daudziem skolēniem, skolotājiem un darbiniekiem saistās ar atmiņām par tur pavadīto laiku. Viņi bija aicināti pulcēties skolas jubilejas salidojumā.

Gatavojas laikus
Lai svētki varētu notikt, Vietalvas iedzīvotāju grupa piedalījās Pļaviņu novada domes izsludinātajā projektu konkursā “Ierakstīsim Pļaviņu novada vārdu Latvijas simtgadē!” un ieguva finansējumu. Viena no idejas iniciatorēm un Vietalvas pagasta kultūras darba organizatore Agita Lindenberga pastāstīja, ka sagatavošanās procesā iegādāta piekaru sistēma izstāžu izvietošanai, lai skolas telpās varētu izlikt mākslas darbus. Tādēļ salidojuma dalībniekiem bija iespēja aplūkot Pļaviņu Mākslas skolas audzēkņu veikumu. Vēl papildināta Jura Kalniņa klase, kas kļuvusi par Vietalvas vēstures krātuvi, bet skolas bibliotēkā izvietotas Pētera Jankava dāvātās grāmatas, kuras viņš lūdza glabāt Odzienas skolā.
Absolventi, skolotāji, darbinieki un viesi todien sanāca kuplā skaitā, lai vēlreiz izstaigātu skolu, pakavētos atmiņās un tiktos. Katrs no viņiem saņēma piemiņas nozīmīti ar uzrakstu “Odzienas skolai 125”. Sanākušos sveica arī Pļaviņu novada ģimnāzijas direktore Ilze Luksa un nodeva Pļaviņu novada domes priekšsēdētāja Aigara Luksa apsveikumus un laba vēlējumus. Svētkus ar saviem priekšnesumiem papildināja Vietalvas pirmsskolas izglītības iestādes “Zīļuks” audzēkņi, sieviešu vokālais ansamblis “Zīle”, Vietalvas amatierteātris, Kal­snavas dāmu deju kolektīvs “Magnolija”, Iršu pagasta sieviešu vokālais ansamblis un vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs “Irši”, Pļaviņu jauniešu tautas deju kolektīvs “Daugaviņa”, Pļaviņu Mūzikas skolas audzēknes Samanta Jansone un Simona Lindenberga, kā arī sporta deju kluba “Vizbulīte” dejotāji. Katrs svētku dalībnieks varēja nobaudīt jubilejas torti, uz kuras bija zīmīgs uzraksts: “Stāv Odzienas skola — stalta un balta, kā dimantā kalta.”

Katram savs stāsts
Šajā laikā 1892. gadā uzceltā un atklātā skola patiesi nav zaudējusi savu staltumu, kaut piedzīvojusi notikumiem bagātu vēsturi. Pirms pieciem gadiem ar skolas absolventa Pētera Jankava, Eduarda Paegles un Pļaviņu novada domes atbalstu izdota grāmata “Odzienas skolai — 120”. Tajā apkopota gan tās vēsture, gan līdzgaitnieku atmiņas. Grāmatā vēstīts, ka pirmais Odzienas skolas skolotājs bija Pēteris Mūsiņš un pirmajā gadā tur mācījās 65 skolēni. Uzplaukumu Odzienas pagastskola piedzīvoja pēc Otrā pasaules kara. Šajā laikā skolā sāka strādāt daudzi izcili skolotāji: Zeltīte Īvāne, Milda Aperāne, Ārija Jankava, Inta Čipāne, Edīte Kupča, Velta Freimane un citi. Skolas kolektīvs allaž bijis aktīvs un radošs ne tikai mācību darbā, bet arī kultūrā, sportā un novadpētniecībā, mudinot savus skolēnus piedalīties dažādos konkursos un pasākumos. Tāpēc Odzienas vārds Latvijā izskanēja bieži. Kopš 2009./2010. mācību gada Odzienas skola ir Pļaviņu novada ģimnāzijas Odzienas filiāle, bet mazā skolēnu skaita dēļ no 2016. gada 1. septembra mācības tur vairs nenotiek.
Katram, kurš tur mācījies vai strādājis, ir savs stāsts par Odzienas skolu. Elita Freimane tajā sāka strādāt 1985. gadā kā jaunā mūzikas skolotāja. Vēlāk viņa bija arī šīs mācību iestādes vadītāja un direktora vietniece izglītības jomā, kad tā kļuva par Pļaviņu novada ģimnāzijas filiāli. Viņas atmiņā visvairāk ir skolēni — fantastiski, ar kuriem kopā paveikts un sasniegts tik daudz.
— Tagad Pļaviņu novada ģimnāzijā mācu savu bijušo skolēnu bērnus, kas liek aizdomāties, ka tik daudz gadu pagājis. Tomēr visiem saku — ja gribat allaž būt jauni, strādājiet skolā, jo ar bērniem citādāk nevar. Tas dod jau­neklības dzirksti! Paldies arī brīnišķīgajiem kolēģiem un visiem skolas direktoriem, kuri veidojuši šo iestādi! Domāju, ka šai ēkai jāpaliek tikai kā skolai, jo tā to vietalvieši savulaik cēluši, — saka Elita Freimane.
Vēstures skolotāja Biruta Irēna Osīte no sava bagātā darba mūža skolā Odzienā nostrādāja 25 gadus. Par savu šo skolu viņa sauc vēl tagad, lai arī šobrīd bauda pelnīto atpūtu. Savulaik kopā darbojoties Ekoskolu programmā, 2011. gadā odzienieši ieguva zaļo karogu, un tas ir arī viņas nopelns.
— Šajā skolā man bija četras audzināmās klases, un ar saviem skolēniem, kolēģiem tikos arī salidojumā. Ir, protams, bezgala žēl, ka tagad lauki paliek tukšāki un skolēnu tik maz, ka jāslēdz skolas. Tomēr es tā priecājos un lepojos par tiem jaunajiem, kuri ir Vietalvas pagastā. Viņi ar savām ģimenēm te dzīvo un strādā. Tas ir svarīgi, jo viņi veido mūsu nākotni. Tāpēc pagastā jābūt skolai, jo arī tās ēka tikai tam ir piemērota, — teic Osītes kundze.

Lieliski skolotāji
Savas atmiņas ir arī skolas absolventiem.
“Tolaik, kad es mācījos, skolas ēka nemaz nelikās maza, un arī skolēnu bija ap simt vai pat vairāk. Starpbrīžos gaiteņi mudžēt mudžēja, bērniem skraidelējot pa abiem skolas stāviem. Arī vecā aktu zāle bija pietiekami liela, lai tur spēlētu bumbu. Laikam nebijām izlepuši.
Grūti pat aptvert, kas pagājušos 30 gados noticis ar Latvijas laukiem, un tagad šādas skolas nākas slēgt, jo nav bērnu, kas mācītos. Mēs — 1981. gada izlaidums — bijām pat tā laika Odzienas skolai maza klasīte — tikai desmit skolēnu. Puse meiteņu un puse zēnu. Tieši skolēnu nelielais skaits, manuprāt, bija dzinulis mācīties, jo katru dienu ne vienā vien mācību priekšmetā vajadzēja stāties klases priekšā un apliecināt savas apgūtās prasmes. Skolotājiem bija iespēja daudz individuālāk strādāt ar katru skolēnu un daudz pamatīgāk pārbaudīt viņu zināšanas. Jau vēlāk, mācoties vidusskolā, kur mēs bijām vairāk nekā 20 klasē, es to sapratu,” atminas skolas absolvents Ainārs Zariņš.
Viņš piebilst, ka Odzienas skolā bija ne mazums lielisku skolotāju, kādus gribētos novēlēt ikvienam skolēnam. Ne tikai labi sava priekšmeta speciālisti, bet arī izcilas personības. Viņi bijuši kā autoritātes, kuri spēja gan iemācīt, gan uzturēt klasēs disciplīnu.
— Piemēram, latviešu valodas un literatūras skolotāja Zeltīte Īvāne, vācu valodas skolotāja Inta Čipāne, mūsu klases audzinātāja un ģeogrāfijas skolotāja Elvīra Vilciņa (vēlāk Birkova), mūzikas skolotāja Ārija Jankava, fizikas un matemātikas skolotājs Arvīds Barišņikovs. Es personīgi varbūt sadzīviski ne pārāk labi sapratos ar krievu valodas skolotāju Olgu Balodi, bet arī viņa kā sava mācību priekšmeta skolotāja, manuprāt, bija augstā līmenī. Tāpat zīmēšanas skolotāja Velta Freimane un citi, — saka Ainārs Zariņš.
Vietalviete Dace Daiļida skolu Odzienā beidza 1998. gadā. Viņa stāsta, ka pamatskolā bija maza, bet ļoti draudzīga klase.
— Neraugoties uz to, ka bijām ļoti dažādi — kāds apzinīgs, kāds palaidnīgs, dauzonīgs vai kūtrs, audzinātāja Gunta Kaula ļoti veiksmīgi prata mūs padarīt par komandu, dzīvoja līdzi mūsu veik­smēm un neveiksmēm, vienmēr prata atrast īstos vārdus, kad vajadzēja uzmundrināt vai sarāt, paslavēt un motivēt. Par to izjūtu dziļu pateicību, jo no viņas iemācījos, ka spēks ir komandā, kur valda savstarpēja cieņa un uzticēšanās, — teic Dace.

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

20171021-1214-latvijai100.jpg

Novadu ziņas