Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pļaviņietis Modris Vītols slēpo un veido sniega figūras

Ir ziema, un ir arī sniegs, tāpēc pļaviņietis Modris Vītols bieži laiku pavada uz slēpēm. Savam priekam. Sniegs ir viņa stihija vēl kādā jomā, jo pēdējos gados ar aizrautību sava īpašuma  pagalmā veido iespaidīgas sniega figūras, kas iepriecina pašu un tos, kuri aizstaigā līdz viņa īpašumam pilsētas malā — Ozolu ielā. Nu jau šī nodarbe tik ļoti vairs neaizrauj, bet savs šī gada simbols — sivēns — viņam tomēr ir. Protams, no sniega.

Bērnu priekam

— Kad šoziem tapa pirmā figūra?
— Jau decembrī. Sniega vēl nebija daudz, bet sniegavīrs iznāca. Sivēns arī bija krietni lielāks, bet nu jau ir sakrities. Tas viss ik gadu top galvenokārt bērnu un mazbērnu priekam. Kad visi sanākam, liekam kopā idejas, ko labāk vajadzētu. Izdomāt var tik daudz. Citus gadus bijuši gan milzu lāči, gan čūska un citas figūras. Ar sniegu gan kā kuru ziemu, bet šogad par to nevar sūdzēties. Iztīrījām taciņas, un iznāca labirints, kur bērni var darboties. Atceros, ka sākumā figūras lipināju pa gabaliņam vien, kamēr drēbes un cimdi slapji. Tagad esam kļuvuši daudz gudrāki un sniegu vispirms ar lāpstu sametam vai sastumjam kaudzē, un tad jau tikai jāveido un jāizdekorē. Tā nav nekāda lielā māksla, un arī īpašas prasmes nevajag, tikai vēlmi darīt un kaut ko izveidot. Iepriekšējos gados pie manis apskatīt sniega figūras atnāca arī bērnudārza grupiņas un citi interesenti. Prieks, ja arī citiem var sagādāt prieku.
— Kas mudina to darīt?
— Tas viss galvenokārt tāpēc, lai jaunajai paaudzei būtu, kur darboties svaigā gaisā, nesēdētu pie telefoniem un datoriem, jo tā jau kļuvusi gluži par nelaimi. Veidi, kā viņus no tā atturēt, ir dažādi. Piemēram, mazdēls ar klasesbiedriem aizrāvušies ar spēli “kendama”, bet ir arī citas iespējas. Ziemā, protams, tas ir sniegs. Pēdējā laikā gan tas ir retums, bet, ja ir, gribas, lai to izmantotu. Pļaviņās, līdzās Daugavas ielai 50, ir liels laukums, kur var sarīkot brīnišķīgu sniega dienu un katrs izveidot savu sniegavīru vai citu figūru. Tomēr tam visam kaut kā pietrūkst laika vai varbūt vēlmes. Katrā lietā acīmredzot vajadzīgs kāds, kurš aizrauj ar ideju.
— Jums pagalmā ir arī sava slidotava! (Ledus notīrīts nelielajam dekoratīvajam ūdens baseinam — aut.)
— Tas tikai daiļslidošanai — viens apgrieziens un kupenā! (Smejas.) Kādreiz tur auga arī ūdensroze un bija karūsas. Izdzīvoja, bet tomēr atteicos, jo sapratu, ka visam labāk augt un dzīvot dabiskākā vidē.

Jāsāk vecākiem

—  Izdodas savus jaunos aizraut ar sportiskajām aktivitātēm?
— Jā, ar saviem bērniem esmu gājis slēpot, un arī tagad viņi turpina sportot. Meita Sanita dzīvo Ādažos, bet Vineta Rīgā, un var teikt, ka rīdziniekiem nereti ir pat labāki apstākļi slēpošanai kā laukos, jo blakus ir parki, un tur tiek domāts, lai cilvēki dotos aktīvi pavadīt brīvo laiku. Mums jau arī ir, bet arvien mazāk cilvēku redz slēpojam. Jā, ir vajadzīgs inventārs, jāizbrīvē laiks, bet, ja vecāki to nedarīs, arī bērni nē. Mums netālu ir “Jankas” un “Jaujas”, kā arī citas trases. Ja nav iespējas aizbraukt, var slēpot skolas stadionā, kur ir sliede klasikai. Tikai jādara. Skolās ir viena sporta stunda, bet, kamēr bērni sagatavojas, puse laika jau paiet, un slēpot vairs nav daudz laika. Domāju, ka divas sporta stundas pēc kārtas bija laba prakse.
— No pagalma raugoties, līdzās ir nelielais Sveķīša kalns, kur savulaik brīvdienās bija pilns ziemas prieku baudītāju no tuvumā esošās pilsētas. Tagad tas tukšs?
— Tik traki nav. Turp dodas apkārtnes bērni un arī brīvdienās piebrauc pa kādai automašīnai. No šī uzkalna var labi braukt ar ragavām vai slēpēm.

Pilošs deguns nav nekas briesmīgs

— Kas savulaik pašu mudināja slēpot un iesaistīties citās aktivitātēs? (Modra tēvs bija pazīstamais slēpošanas treneris Imants Vītols — aut.)
— Protams, liela nozīme bija vecākiem un viņu piemēram, bet arī paši gājām. Citādāk jau nevarēja, jo visi kaut ko darīja. Tādu izklaižu iespēju kā tagad mums nebija, bet daudz darbojāmies laukā — skrējām, dzenājām bumbu, slēpojām un spēlējām dažādas spēles. Atceros, bija tāda spēle, ko sauca par “klimpiņām”, kur uz diviem blakus esošajiem ķieģeļiem nolika koka gabaliņu un ar nūju vajadzēja izsist. Skolā starpbrīžos laukā tā spēlējām, ka rokas bija atsistas. Gribēju šo spēli “atdzīvināt” un ieliku aprak­stu arī “Facebook”. Galvenokārt dzīvojāmies svaigā gaisā un nesatraucāmies, ja kājas vai rokas ziemā bija slapjas. Tek deguns? Nekas! Savulaik transporta nebija, ar bērniem gājām kājām uz treniņu mežā, un visādi bija, bet tāpēc nekas slikts nav noticis. Tas tikai devis rūdījumu. Savulaik daudz braukts arī slēpošanas sacensībās tepat apkārtnē, citviet Latvijā un kaut kur tālāk, bet tagad vairs nepiedalos un slēpoju savam priekam.
— Nav pašam gribējies iet profesionālajā sportā?
— Nekad. Lai to darītu, vajag dabas dotu talantu un lielu atdevi. Ne visi var sasniegt attiecīgu līmeni, lai startētu profesionālajā līgā, bet bez tā tur nav ko darīt. Mums Latvijā, par laimi, ir tādi sportisti, arī ziemas sporta veidos, piemēram, Andrejs Rastorgujevs biatlonā un Patrīcija Eiduka slēpošanā. Malači!

Daba ir tik interesanta

— “Facebook” nereti ievietojat arī savas fotogrāfijas ar pamanītiem saistošiem mirkļiem Pļaviņu apkārtnē. Patīk vērot dabu?
— Jā. Ja skatās dabā, daudz ko var ieraudzīt. Neesmu nekāds profesionālais fotogrāfs, un kas iznāk, bildējot ar telefonu, tas iznāk, bet dažkārt kāda vieta tieši tajā brīdī ir tik skaista, ka gribas iemūžināt un parādīt citiem. Nereti izdodas arī kas unikāls, piemēram, nofotografēt balodi, kurš, visticamāk, izēdis maizes šķēles viduci, bet garoza uzmaukusies kaklā kā kaklarota. Putni vispār ir tik interesanti. Baroju vārnu ar maizes drupačām, un viņa, gudriniece, mani pavada no Ozolu ielas gandrīz līdz pat pilsētas centram, lai redzētu, vai esmu atstājis barību. Barotavā ieberu iztīrītas saulespuķu sēkliņas, jo putni jau arī ir izvēlīgi. Atlido zīlīte, paņem vienu sēkliņu un aizlido, bet dzilnītis vismaz sešas vai septiņas. Interesanti to visu vērot.
— Kā veidojās dažādo akmeņu kolekcija, kas redzama mājā?
— Tikai skatoties dabā. Visu ko tur var atrast. Lielāki un mazāki akmeņi ir pat kā dažādas figūras. Ņem un liec kaut kaklarotā vai auskaros. Turklāt krāsas tik dažādas, un tas viss tepat apkārtnē. Arī mazdēlam patīk meklēt interesantus akmeņu veidojumus, un tā izveidojusies jau vesela kolekcija. Noder arī dekorācijām.
— Vienmēr esat bijis pļaviņietis?
— Lielākoties jā. Neilgu laiku esmu dzīvojis citur, bet tā tikai Pļaviņās. Te esmu uzaudzis, mācījies skolā un strādājis. Darbi bijuši dažādi, bet vairāk praktiski. Neuzskatu sevi par nekādu “zelta roku” meistaru, bet, ko vajadzēja, visu esmu iemācījies un strādāt nekad nevairījos.

Novadu ziņas