Šūniņa ar folkloras stīgām

“Skolotāj, visur, kur gājām, dziedājām “Pūt, vējiņi!”” tā pēc pagājušajiem Helovīniem Inārai Pumpasei, vienai no folkloras kopas “Lauce” dalībniecēm, teica audzēkņi. “Laucē” dzied ne tikai tautasdziemas, bet arī mācās dančus, stāstus un darina rokdarbus. Un vismaz kripatiņu no tā visa cenšas iedot apkārtējiem.

Saistībā ar Latvijas valsts simtgades programmu 2018. gadā no 16. līdz 21. jūnijam Rīgā, Cēsīs, Dagdā, Jelgavā, Jūrkalnē, Turaidā un citur Latvijā norisināsies Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Tajā izskanēs Latvijas un Baltijas stāsts, ceļot godā tautu tradicionālo kultūru — dziesmas, instrumentālo mūziku, stāstījumus, rotaļas, dejas, kā arī tautas lietišķo mākslu, amatniecību un citas tautas kultūras izpausmes formas. Festivāla tēma — “Ziedēšana. Jāņi”.
Kad meklēju tos, kuri Latvijas simtgadi varētu sagaidīt dziedot, mans ceļš ved uz “Lauci”! Kolektīvu, kurš gatavojas piedalīties folkloras festivālā “Baltica”, un jau šovasar viņu balsis un mūzika skanēja vienā no “Baltica” ieskaņas pasākumiem “Vasaras saulgrieži Latvijas novados” Jelgavā. 

Mantots vārds un jaunas tradīcijas

Ar Jaunjelgavas novada folkloras kopas “Lauce” dalībniekiem — lieliem un maziem — satiekos mēģinājumā. “Laucē” darbojas aizkrauklieši, jaunjelgavieši, bet pati grupas vadītāja — Iveta Ieviņa — ir no Sērenes. “Laucē” bez dziedošās vadītājas muzicē vēl vienpadsmit dalībnieku: Ināra Pumpase, Eva Ieviņa, Evija Dzene, Kristiāna Kazāka, Elīza, Ralfs un Andris Bārtuļi, Haralds Babris, Ausma Jaundžeikare, Jurgita un Margita Grubertes. Jaunākajai kopas dalībniecei Elīzai ir pieci gadi.
Jaunjelgavas novada folkloras kopa “Lauce” šajā sastāvā darbojas trešo gadu. Iepriekš Seces pagastā darbojās folkloras kopa ar šādu nosaukumu, bet tagadējais ansamblis no tās mantojis tikai “Lauces” vārdu. Par tagadējā kolektīva dibinātājām var uzskatīt Ināru Pumpasi un Ivetu Ieviņu. Viņas stāsta, ka iesākums bijis šāds: abas dāmas reizē tautas mūzikas biedrības “Skaņumāja” organizētajās nodarbībās sākušas apgūt kokles spēli. Lai neaizmirstu iemācīto, viņas reizi nedēļā satikušās Aizkraukles kultūras namā un turpinājušas kopā spēlēt. “Mājās, kur ir pannas, katli, bērni, tam laiku grūtāk atrast. Te atnāc, un vari spēlēt,” nosaka Ināra.
Pamanījusi abu dāmu nodarbības, Jaunjelgavas kultūras nama vadītāja Anita Ostrovska ierosinājusi  turpināt Secē iesākto. Tā arī radusies jaunā “Lauce”, un tajā vispirms iesaistīti savējie — Ināras brāļa bērni un tad arī viņu tētis, Ivetas meita. Pirmsākumos tajā darbojās arī Zita un Jorens, kuri mainīja dzīvesvietu. Vēlāk piepulcējušies citi, un laika gaitā katrs ticis arī pie savas kokles. Savām rokām darinātas.
Vēl interesanti, ka abām kopas līderēm — Ivetai un Inārai — vecāki dzīvojuši Latgalē, turklāt vienā ciemā, Kombuļos. “Var apbrīnot Kurzemi, Latgali, kur ir pārmantotās folkloras tradīcijas — dzied vecmāmiņas, bērni, mazbērni un mazmazbērni. Šajā pusē tādu tradīciju nav. Mums jārada jaunas, un mēs to darām, arī paši reizē mācoties,” saka Iveta.

Kokli spēlēt var iemācīties jebkurš
Kāpēc dāmas savulaik izlēmušas mācīties kokles spēli? “Man mājās bija kokle, kura gadus trīsdesmit stāvēja neskarta. Aizmirsta un tumsā. Tad nolēmu to likt lietā,” stāsta Ināra Pumpase.
Savukārt Ivetai bija divdesmit gadu veca kokle. “Atmodas laikā tā kļuva par iecienītu mūzikas instrumentu — visi tās pirka, lika plauktā. Arī man vajadzēja!” atminas Iveta. “Izgatavoju to pati meistara Māra Jansona un Edgara Lipora vadībā, tā gan ir daudz vienkāršāka nekā gatavo tagad.”
Iveta uzskata: kokli var iemācīties spēlēt jebkurš. Arī tas, kurš nepazīst notis. “Kokle ir dvēseles stīgu instruments,” saka viņa.
“Koklītei patīk, ka to spēlē,” bilst Ināra. Viņa pamāj, un folkloras kopas dalībnieki aši sasēžas aplī un skaisti nodzied tautasdziesmu “Kas kaitēja nedzīvoti”. Pašu spēlēto kokļu pavadījumā. Viņiem kopā skan lieliski!

Bērni grib “Bumbuli”

Folkloras kopā ne tikai dzied un spēlē kokli, bet arī mācās dančus, iet rotaļās, stāsta pasakas, teikas un nostāstus.
“Šajos gados vairāk esam meklējuši un apguvuši Sēlijas un Augšzemes repertuāru,” stāsta Iveta. “Ņemam vērā arī bērnu vēlmes, piemēram, nupat Eva pasūtīja “Dievs nolaida bumbul’ zemē”. Dziedam gan  lēnas, gan jautras dziesmas.”
Kristiāna un Evija atklāj, ka viņiem ļoti patīkot danči. “Kad piedalāmies folkloras kopu saietos, visi dejo tā, ka grīda rīb,” stāsta Ināra. “Bērniem ļoti patika arī bērnu muzikantu nometnē Zaķumuižā. Tur bērni spēlēja kokli, blokflautu, Eva — vijoli, un bērni apmeklēja ritma, stāstnieku nodarbības, klausījās stāstus. Tas bērniem bijis īpašs pārdzīvojums, jo stāsti, arī diezgan spokaini, skanējuši pirms gulētiešanas. Mazais Ralfs arī man steidz izstāstīt kādu šausmu stāstu, bet viņa tante Ināra pačukst: Ralfu stāsti ļoti aizrauj. Šī pasākuma mudināti, Eva un Ralfs šogad nolēmuši izmēģināt savas spējas stāstnieku konkursā.
Abas mūzikas skolotājas bilst: folklora vispār ir ļoti vispusīga. Un bez visa nosauktā esot jāmāk arī zeķes adīt! “Lauces” meitenes pašas sev nopinušas tautiskas jostas, Ināra visiem ierādīja, kā adīt roku lellītes.

Kā pasakā par rāceni

“Īpaši nevienu uz folkloras kopu nevelkam, jo šī ir joma, kuru nevar un nevajag uzspiest. Cilvēkam jābūt par to interesei,” saka Iveta. Ināra piedāvājusi savām audzēknēm skolā, vai nevēlas darboties “Laucē”. Atnākusi Kristiāna, tad līdzi atnāk viens draugs, tad tam — vēl kāds. “Kā pasakā par rāceni — viens “pavelk otru’’, nosmej vadītāja.
Skolnieces Evija Dzene un Kristiāna Kazāka bilst, ka klasesbiedriem ļoti interesējot kokle — ja paņemot to līdzi uz skolu, allaž kāds gribot paraustīt stīgas, izvilināt kādu skaņu.
Folkloras kopas “Lauce” dalībniece Ausma Jaundžeikare atzīst, ka folklora viņu allaž saistījusi, tāpēc nolēmusi iesaistīties “Lauces” darbībā. 

Helovīni ar “Pūt, vējiņi!”

Iveta atklāj, ka viņai pašai saistība ar folkloras jomu bijusi jau agrāk — jaunībā viņa darbojusies Latvijas Universitātes folkloras deju kopā “Dandari”. “Tā šūniņa manī tik ļoti ielikta, ka vienkārši visu laiku būs! Tev vajag tikai tās stīgas paraut, un viss notiks,” saka Iveta Ieviņa. Ikdienā viņa ir mūzikas skolotāja pirmsskolas izglītības iestādē “Zīlīte”. “Mums ir vieglāk, jo mūzika ir mūsu pamatdarbs,” saka Iveta un Ināra.  Ināra māca mūziku un mājturību Aizkraukles novada vidusskolā.
“Kas tad cits bērniem tautasdziesmu mācīs, ja ne skolotājs?” uzskata Ināra Pumpase.“Un tautasdziesma patiesībā ir tik skaista! Atceros, kad 6. klasē audzēkņiem mācīju “Pūt, vējiņi!”, bērniem teicu: šo dziesmu jūs visi taču zināt! Nē, neviens nezināja! Iemācījāmies to tieši pirms Helovīniem. Pirmdien bērni atnāk uz skolu un stāsta: “Skolotāj, visur, kur gājām, dziedājām “Pūt, vējiņi!” Tātad noderēja!”

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

20171021-1214-latvijai100.jpg   

Novadu ziņas