Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Turpinot ģimenes tradīciju, Ieva Strupa no Valles kļūs par meža inženieri

Valliete Ieva Strupa dzīvo pasakaini skaistā vietā — mežu ielenkumā, miera un putnu dziesmu ieskauta. Tādu ainavu lielākoties novērtē cilvēki brieduma gados, taču Ieva savos 18 jau apzinās dzimtās puses vērtību. Jauniete ir ambīciju un sapņu pilna. Viņa ir pārliecināta, ka ar neatlaidīgu darbu var panākt visu. Pēc sarunas esmu pārliecināta, ka par šo stipro meiteni mēs vēl dzirdēsim.

Izolācija mudina doties pasaulē
— Kā paiet tava ikdiena?

— Mana ikdiena paiet starp skolu un mājām. Tādēļ brīvdienās cenšos izrauties un piedalīties dažādos pasākumos. Dzīvojot mežā, iespēju nav daudz. Valles vidusskolā šobrīd mācās 100 bērnu, klasē esam astoņi. Lielākā daļa manu aktivitāšu, tostarp iesaistīšanās jauniešu Saeimā, ir mana personīgā iniciatīva. Skolā neviens šādas iespējas nepiedāvā. Esmu apliecinājums tam, ja jaunietis kaut ko vēlēsies darīt un iesaistīties, tad iespēju radīs.

Racionāli domājot par Valles vidusskolas nākotni, uzskatu, ka te tomēr nav pietiekami daudz audzēkņu, lai nodrošinātu turpmāku skolas darbību. Ja man tagad būtu iespēja atgriezties 9. klasē, es mainītu lēmumu un vidusskolas programmu apgūtu citur. Ne tāpēc, ka te būtu slikti, nebūt ne, vienkārši izglītības līmenis pilsētās ir augstāks. Lauku skolās strādā tie pedagogi, kas te dzīvo. Mazās skolas piedāvā dažādas priekšrocības — bezmaksas transportu un brīvpusdienas. Tomēr tas “neaizlāpa” trūkumu un nespēj piesaistīt jaunus audzēkņus. Daļai jauniešu pēc iz­o­lācijas un 12 gadiem mazā skolā ir grūti justies brīvi lielā pilsētā. Pati to izjutu. Dodoties uz pirmajiem pasākumiem ārpus skolas, man bija ļoti bail, bija stress. Tomēr tieši izolācija likusi man intensīvāk meklēt pilnveidošanās iespējas ārpus Valles un iesaistīties dažādās aktivitātēs.

— Vai politika ir viens no taviem nākotnes mērķiem?
— Jā, kaut kad nākotnē es vēlētos būt Saeimā. Tomēr tā nekad nebūs mana prioritārā joma. Politika ir nežēlīga, tā prasa stiprus nervus. Vēlos būt droša, ka esmu kādas jomas speciāliste, un, ja politikā ielauzties neizdotos, tad man būtu, kur atkāpties. Vajag domāt loģiski un rīkoties soli pa solim. Nevar uzreiz skriet uz Saeimu un vienpersoniski kliegt par krasām pārmaiņām. Ja es ietu politikā, tad tikai pārstāvot Nacionālo apvienību.

 Uzskatu, ka paši esam atbildīgi par to, ko darām ar savu valsti. Neciešu tos čīkstuļus sociālajos tīklos, kas sūkstās par zemajām algām un visu, kas viņus neapmierina. Cik cilvēks labi grib dzīvot, tik labi viņš arī dzīvos. Kas gribēs labi dzīvot, atradīs veidu, kā to nodrošināt. Mani uztrauc latviešu sabiedrība — čīkst daudzi, bet retais vēlas celties, iet un ko darīt lietas labā. Ja uzskata, ka augstākā izglītība nav nepieciešama, tad nav jābrīnās par iespējām, kādas paveras bez tās. Mūsu dzīvesveids ataino mūsu novērtējumu.

Manuprāt, dzīvot Latvijā nav tik grūti, kā daudzi uzskata. Lielisks piemērs ir mans tēvs. Viņš spēja no nekā izveidot biznesu, pārdzīvoja krīzi un joprojām veiksmīgi uztur ģimeni. Ja gribi dzīvē ko sasniegt, tad ej un cīnies! Maldīgs ir uzskats, ka vecāki man visu dod, neko neprasot pretī. Tā nav, visu nopelnu pati. Dodos strādāt mežā, lai vēlāk varētu aizbraukt ceļojumā vai nopirkt kāroto. Darba tikumu man ieaudzināja jau bērnībā. Lai ko iegūtu, tas jānopelna. Vecāki man iemācījuši darba vērtību. Mūsdienu jaunieši vēlas maz strādāt, daudz saņemt. Tā dzīvē nenotiek.

Mežs — perspektīva nozare
— Ar ko plāno saistīt savu dzīvi?

— Ar mežu! Latvijas Lauksaimniecības universitātē apgūšu mežinženiera profesiju, turpināšu ģimenes tradīciju. Mežam visu laiku nepieciešama kopšana un atjaunošana, šī ir perspektīva nozare. Mūsu ģimene ar mežu saistīta paaudžu paaudzēs. Mans vecvectēvs un vectēvs bija mežsargi, tētis jau agrā bērnībā mani veda uz mežu un nodeva zināšanas. Meži ir Latvijas vērtība, darba ziņā tam ir per­spektīvas — mežs būs vienmēr, un to vienmēr vajadzēs kopt un atjaunot. Tāpat arī cilvēkiem vienmēr vajadzēs malku!
— Pēc diploma iegūšanas atgriezīsies dzimtajā pusē?
— Meži ir visur. Meža inženiera profesija ietver arī meža ekonomiku un politiku. Darba iespēju ir daudz — “Latvijas Valsts meži”, Vides dienests vai savs uzņēmums. Visu mūžu esmu dzīvojusi šeit, vēlos izrauties cilvēkos, baudīt pilsētas priekšrocības un iziet sabiedrībā. Vallē varu iziet laukā sagrābt lapas vai sēdēt pie ūdens un kavēties pārdomās. Vairums draugu aizbraukuši, brīvdienās atbrauc māsa, tad parādās lielāka dzīvība. Mājas man ir ļoti mīļas, gribētu braukt šurp atpūsties, taču kur tieši strādāšu, to rādīs laiks.

Dēla vietā trešā meita
— Ģimenē esi pastarīte?
— Jā. Vecākā māsa Dana par mani ir astoņus gadus vecāka, Laura — sešus. Kā mazāko mani visvairāk pieskatīja, pievērsa lielāku uzmanību. Taču vecāki  mani neierobežoja. Šī iemesla dēļ man nepatīk aizrauties ar ballītēm. Ja vēlējos atpūsties, varēju to darīt kopā ar ģimeni, nevis klīst pa kaktiem. Vecāku uzticība man ir ļoti svarīga, nekad viņiem neesmu melojusi.
 Bērnībā, kad gadu starpība ar māsām bija jūtama, īpaši labi nesatikām. Tolaik mums nebija daudz kopīgu interešu. Tagad ir citādāk.
 Kad mamma mani gaidīja, tētis cerēja, ka viņam būs dēls — Krišjānis. Mamma un vecmamma zināja, ka būs meitene, taču tētim neteica. Pārsteigums atklājās slimnīcā, kad es jau biju dzimusi. Tētis mani audzināja kā dēlu. Esmu sievišķīga, taču man patīk dažas meitenēm netipiskas aizraušanās — kopā ar tēvu eju medībās kā dzinējs, klātienē līdzi jūtam mūsu valsts hokeja izlasei. Abi esam lieli hokeja fani. Diemžēl šogad klātienē Latvijas valstsvienību atbalstīt nevarējām, jo man skolā bija jākārto eksāmeni. Taču uz iepriekšējiem četriem pasaules čempionātiem braucām.

Man ir ļoti labas attiecības ar mammu, tomēr esmu kārtīga tēva meita. Mamma strādā uz kuģa, divas nedēļas ir prom un tad tikpat ilgi mājās. Mēs abas esam spilgtas personības. Ja ilgstoši esam kopā, var rasties nesaprašanās. Viņas prombūtnē mēs sailgojamies viena pēc otras. Ar abiem vecākiem pavadu vienlīdz daudz laika, ar tēvu mums ir savas intereses, ar mammu — savas.
 Agrāk, tāpat kā māsa Laura, spēlēju volejbolu. Pēc problēmām ar celi un divām operācijām sapratu, ka jāmeklē kāds cits vaļasprieks, ja vēlos pilnvērtīgi dzīvot, nesabeidzot veselību. Medības bija iespējamas, tēvs arī ar tām aizrāvās, tā nu sāku 14 gadu vecumā. Medības ir interesantas un nodrošina fiziskās aktivitātes. Ziemā reizēm šķiet, ka vieglāk apgulties kupenā un palikt guļam nekā turpināt ceļu. Tomēr process ir tā vērts. Spilgtā atmiņā palikušas manas pirmās medības. Gāju caur izcirtumu, pārvietoties nebija viegli, neliela sniega kārta gūlās uz atstātiem maziem, tieviem bērziem. Pēkšņi dzirdu kliedzienus savā virzienā: “Briedis skrien!” Palecu sānis, un pēc dažām sekundēm vietā, kur stāvēju, garām aizjoņoja briedis. Kad brieži ir nobijušies un mūk, viņus nekas neapturēs. Mani gandrīz nomina, taču citi mednieki pēc tam ķircinot jautāja, kāpēc nedzinu to uz otru pusi? Savukārt ražīgas bija šī gada pēdējās medības janvāra beigās. Vajadzēja izmedīt noteikto skaitu meža dzīvnieku — četrus aļņus un astoņas cūkas. Mēs to paveicām vienā mastā!
 Es dzīvoju skaistā vietā. Katru vasaru pirms Jāņiem var dzirdēt un redzēt, kā brieži kaujas, dzirdami medņi un rubeņi.

— Vai Valle un citi nelieli pagasti saista jauniešus pēc aroda iegūšanas?
— Domājot racionāli — nē. Ja es pēc augstskolas absolvēšanas vēlētos atgriezties Vallē, es meklētu un atrastu tādu iespēju. Pilsēta jaunatnei šķiet vilinošāka, tā saistās ar lielākām peļņas iespējām. Taču tu vari būt radošs, dibināt savu uzņēmumu un dzīvot, kur tev tīk. 18. dzimšanas dienā pie manis viesojās māsīcas vectēvs, kuram ir pāri 70 gadiem, un viņš teica: “Lauku inteliģence ir Latvijas nākotne.” Tas lika man aizdomāties un apjaust, ka laukos ir daudz neatklātu, neredzētu vērtību. Kaut vai dabas objekti. Pie mums ir Sviķu ozols un Ulmaņa priede. Var izveidot dabas takas un daudz ko citu.
 Mūsdienās realizēt idejas ir vieglāk nekā jebkad. Eiropas fondu atbalsts ir ievērojams. To izjūtam arī ģimenē. Ja vēlamies realizēt kādu meliorācijas projektu, tad tas ir iespējams ar Eiropas līdzekļu atbalstu. Eiropa mums sniedz lielu atbalstu. Svarīgi nepazaudēt sevi un saglabāt latviskumu. Mums jābūt vienotiem ar Eiropu, nepazaudējot autentiskumu.
Mēs nedrīkstam kā zirgi ar klapēm uz pasauli raudzīties caur šauru prizmu.

 — Esi patriotiski noskaņota?
— Esmu, bet es to uztveru citādāk. Patriotisms nav vienas dienas pasākums, kad pietiek ar lentītes piespraušanu. Es rūpes un cieņu pret dzimteni izrādu ik dienu. Piemēram, izkāpjot no autobusa, salasu citu atstātos atkritumus. Šobrīd ar latviskuma identitāti tiek pārspīlēts. Latvju zīmes un raksti sastopami ik uz stūra, īpaši populārs ir apģērbs.

— Ko darīsi vasarā?
— Noteikti strādāšu. Plānoju atrast darbu Jūrmalā. Tā ir vispiemērotākā vieta, būt jūras tuvumā sagādā prieku. Saules, svaiga gaisa un tūristu ielenkumā jebkurš darbs šķitīs vieglāks. Sava nauda ir patīkamāka kā tā, ko dod vecāki. Savu var tērēt ar vieglāku sirdi.

Novadu ziņas