Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vērtīgākais — atrast karavīru

“Ja cilvēks neciena savu pagātni, ko dod iespēja dzīvot šim mirklim, piemēram, biznesu veiksmīgi vadīt, bet nezināt, kas notika ar senčiem. Viņi taču tev deva šo iespēju — dzīvot tagad Latvijā,” uzskata meklēšanas vienības “Zvaigzne” vadītājs Lauris Kalējs.

Ierakumi pie mājas

Biedrību “Zvaigzne” viņš dibināja 2010. gadā Skrīveros, lai meklētu Otrajā pasaules karā un citos karos bojāgājušo un neapbedīto karavīru mirstīgās atliekas, identificētu un nodotu pārapbedīšanai kapos. Var teikt, ka doma par to, ka taps šāda biedrība, Laurim jau šūpulī likta. Viņa bērnība pagāja Skrīveros, pie mājas bijuši ierakumi. “Mežā, purviņā, bērnībā ar draugiem vācu ķiveres lasījām. Reiz, braucot no kādas ekskursijas, šoferis izlaida bērnus krūmos. Tur bija ierakumi, kādu pumpaciņu kāds paspēra ar kāju, bet tā izrādījās karavīra ķivere ar galvaskausu. Skolotāja ar joni mūs visus no meža izdzina ārā. Tur mētājās arī ieroči. 1979. un 1980. gadā  tos varēja vēl atrast. Arī tagad šādas lietas mežā vēl var atrast, lai gan manta jau aplasīta,” stāsta Lauris.

90. gadu sākumā Ogres pusē laukos Lauris strādājis par policijas inspektoru. Cilvēki viņam uzticējušies, stāstījuši, ka, piemēram, kāds karavīrs pie tā un tā koka nošauts, kur aprakts guļ. Vietējie bieži vien daudz precīzāk zināja par dažiem vēstures faktiem, nekā grāmatās aprakstīts. 1990. gads Latvijas vēsturē īpašs arī ar to, ka  uzplauka noziedzība — karš par zemi, stāsta Lauris. “Zemnieki viens otru “zūmēja”, dedzināja mājas, indēja, lai atgūtu savu zemi. Bija gadījums uz Birzgales un Vecumnieku pagasta robežas, kad zemes dēļ viens noslepkavoja septiņus cilvēkus. Tagad zeme aizaugusi un nevienam nevajadzīga. Tajā laikā novēroju, ka cilvēki sāka meklēt savus karā zudušos, kritušos brāļus, tēvus un dēlus.”

Raksim ārā visus. Nešķirojot!
Vēsture Laurim interesēja arvien vairāk un vairāk, un kādā no forumiem viņš nejauši uzgāja informāciju par Taurkalni — Taurkalnes tiltu, bunkuriem. Uzzināja, ka pie kādām mājām ceļa malā dus karavīrs. “Biju šai vietai braucis garām, sarunājām ar informācijas sniedzēju aizbraukt uz Taurkalni. Tas bija ap 2009. gadu. Kopiņa bija sakopta. Staigājām ar detektoru un pīkstinājām, meklējām un prātojām — ko darīsim, ja karavīru atradīsim? Kam varam to atdot? “Veidojam organizāciju?!” “Veidojam!”’’ stāsta Lauris par to, kā tapa biedrība “Zvaigzne”.  Ir vairākas organizācijas, kas meklē pazudušos karavīrus. Bet katrai no tām ir sava specifika, ja tā var teikt. Ja finansējums biedrībai nāk no Krievijas, viņi uzstāj, ka jāmeklē tikai savējie, piemēram, sarkanarmieši. Līdzīgi arī vācu pārstāvji — komunistus neaiztieciet, boļševikus ārā nerociet, tikai mūsējos. “Ziniet ko, lai visi iet bekās, raksim ārā visus! Nešķirojot!” spriedis Lauris, tāpēc biedrībai ir noteikums — tās biedri, kuru nu ir ap 30, bet to skaits mainās, nedrīkst runāt par politiku, esam neitrāli! 

 Lai darbs būtu sekmīgāks, Lauris ar bankas aizdevumu iegādājās pirmo pusprofesionālo metāla detektoru. Lai atrastu vietas, kur meklēt, ir jāpēta kartes, jāmeklē dažādas vēstures liecības un apraksti par kaujām, informācija arhīvos. Tomēr  ne vienmēr pēc aprakstiem var atrast pazudušos, bieži vietējie zina daudz vairāk. “Karavīriem ne vienmēr bija laiks visu informāciju kārtīgi piefiksēt, īpaši kaujas laikā. Piemēram, ja jānoraksta kritušie, noraksta pēc kaujas, neiedziļinoties, kur un cik daudz krita, kur apbedīti. Līdzīgi par kaujām  —  tiek minēts, ka 1944. gadā kaujas pie Ērgļiem notikušas divas trīs dienas, bet aculiecinieki zināja teikt, ka septiņas nedēļas. Tajos mežos zem zemes joprojām var atrast daudz mirstīgo atlieku. Arī Aiviekstes pusē karoja vairākas nedēļas, ne pāris dienu, kā teikts vēstures grāmatās.”

Bieži mirušos karavīrus var atrast nejauši. Tā vairākkārt Laurim gadījies, strādājot ceļu būvē — Sausnējas pusē uzietas 15 karavīru mirstīgās atliekas. “Sausnēja kara laikā tika nopostīta. Vietējie stāstīja, ka uz lauka ir bedres, kur pa 100 mirušo guļ iekšā. Tajā pusē kaujas notika augustā +30 grādu karstumā. Kad tās beidzās, līķu bijis biezā kārtā — viens uz otra. Cik sievietes un bērni varēja mirušos iznest, tik visus laukā apraka. Militārais piesārņojums tik liels, ka bez sapieriem nevienu ciemā nelaida iekšā divas nedēļas.”

Karš nav beidzies
“Zvaigznei” ir izdevies atrast arī latviešu karavīru Skujenē. “Atkāpjoties no Dzelzavas kaujām, viens latviešu karavīrs no ievainojuma vēderā mira. Karavīri kādai vietējai ģimenei lūguši palīdzību kritušo apglabāt. Tie arī apbedījuši apses zārkā aiz mājas mežiņā, uzstādījuši puķītes. Karavīri nosaukuši arī mirušā vārdu un uzvārdu. Pēc arhīva datiem atradām, ka iesaukts no Līvānu puses. Atradām arī viņa radiniekus, vecākie brāļi dzīvi, bet atteicās no mirušā, jo nepazina, nevajagot. Tomēr tā notiek reti, ka atsakās no piederīgā. Ir pat tādi, kas neļauj rakt, jo šāda kapavieta ir vērtīga. Smiltenes pusē kāda nezināma vācu karavīra kaps izveidots par vietējo apskates objektu.”
“Meklējot kritušos karavīrus, bieži šķiet, ka izjūtu to, ko karavīrs sajuta. Sāku domāt, no kurienes nākusi lode, kas bija liktenīga. Redzu, miris bailēs, sarāvies. Vai miris skrienot, skārusi šķemba. Ineša pusē atradām karavīrus, kas skrējuši, un viena šķemba diviem cauri izgājusi. Kā skrējuši, pārdalījušies un nokrituši. Šķemba izgājusi caur katliņu, uz kura palicis drēbju nospiedums. Tāda nāve ir ātra, bet  ir daži, kuriem ir kājas, rokas norautas. Mokoši... Pēc dažiem var redzēt, puikiņš, bērns. Vienam gredzens pirk­stā — varēja būt, ka pirms frontes apprecējies... Daudziem pie mantām līdzi atslēga — tā bija zīme, ka cerēja atgriezties mājās. Un mēs savā ziņā atgriežam viņus mājās. Man vecmammas pusbrālis karā pazuda. Viņu 1943. gadā iesauca leģionā, bet nav zināms, kur krita. Tas sāp. Ja atrodi karavīru, izdodas noskaidrot, kas tas ir, un, ja vēl radinieki ir dzīvi, tad ir liels gandarījums, jo piederīgajiem nav miera, kamēr radinieks nav atrasts, karš viņiem nav beidzies. Nesen mani biedri atrada 80 gadu vecai sievietei tēvu — sarkanarmieti. Viņa tikai tagad uzzināja, kur viņš dus, un varēja aizbraukt nolikt ziedus uz kopiņas. Tā bija diena, kad viņai beidzās karš,” spriež “Zvaigznes” dibinātājs.

Grib dot cerību
 “Zvaigznes” biedrus tautā mēdz saukt par pelēkajiem arheologiem, jo to darbību īstie jeb zaļie arheologi neatzīst. “Mēs visu savu darbību dokumentējam — kādu kapavietu rakām, kādas lietas atradām, salasām kaulus un visu atrasto nododam tālāk.  Savukārt melnais arheologs meklē bagātības, mantu, kaulus izmētā — atstāj virspusē. Padomju karavīram mantu bija maz, ja pēc pāris kaujām krita, bija pliks — krekls, divas pogas, tās pašas ne no bleķa, un šautene. 1944. gadā jau varēja gadīties, ka klāt ir “medālis” vai arī jau laupījums kabatās.  Pie vācu karavīriem bieži vien bija armijas gredzeni — sudraba, zelta vai bronzas, misiņa, identifikācijas markas, kas arī ir vērtība, jo, ja numurs salasāms, tad karavīru var identificēt. Melnie arheologi iegūst šādu informāciju un atrastās mantas pārdod izsolē. Vēsture, kas tiek pārdota, bet melnajam arheologam ir vienaldzīga ētika, mums tā nav, mirušais man ir svēta lieta. Vecmamma mācīja — no kapiem neko nevar mājās nest.  Pats vērtīgākais meklēšanā ir atrast karavīru, kuru joprojām gana daudz dus, izsvaidīti pa visu Latviju,” stāsta Lauris, kurš grib dot cerību tuviniekiem. Ne velti biedrība “Zvaigzne” dibināta  Zvaigznes dienai par godu, kas nozīmē cerību. Tās simbols ir četrstaru zvaigzne — krusts.
***
Lauris Kalējs ir arī zemessargs. Viņš teic, lai nebūtu kara, miera laikos par to ir jādomā, tāpēc bijis mācībās Neretā. Ja vajadzēs, aizstāvēs valsti, savus cilvēkus, saka Lauris Kalējs.

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

20171021-1214-latvijai100.jpg


Novadu ziņas