Izlasot redakcijas sleju  “Atmiņu mācībstunda”, arī man gribas pievienoties autores viedoklim, jo rudens ir  laiks, kad mēs ciešāk esam saistīti ar saviem  aizsaulē aizgājušajiem radiem un draugiem. Īpaši divās dienās — kapusvētkos un svecīšu vakaros. Ar mīlestību  apkopjam atdusas vietas, un ar vēl lielāku mīlestību un atbildību mēs uzklausām mācītāja uzrunu.

Šovasar bija pienācis laiks uz brīdi nolikt malā ikdienas darbus un rūpes un atgriezties pie savām saknēm.

— Tas vairs nav izturams! Kokneses evaņģēliski luteriskās baznīcas zāliens tiek pārvērsts par suņu pastaigu laukumu, — “Staburagam” zvanīja sašutusī draudzes locekle Vizmas kundze.

Laikrakstā izlasīju reportieres Sandras Pumpures rakstu “Ūdens pārgalvību nepiedod” un radās vēlēšanās parunāt par šo problēmu.

— Nesen biju sakopt tuvinieku atdusas vietas  Aiviekstes pagasta Ķūģu kapsētā.  Biju patīkami pārsteigta — tik sakopta tā sen nav bijusi. Kapsētas kopēji paveikuši tiešām svētīgu darbu, — iepriecināta “Staburagam” zvanīja Gaidas kundze no Pļaviņām.

Raksta jums pastāvīgais “Lielziedu” iedzīvotājs, kurš katru dienu ar automašīnu pārvietojas pa šo teritoriju. No abām pusēm pirms iebraukšanas “Lielziedu” teritorijā ir novietota ceļa zīme “Dzīvojamā zona”, kuras darbības zonā atļauts braukt ar ātrumu līdz 20 kilometriem stundā. Pa šiem ceļiem un ielām iet gājēji, brauc velosipēdisti, arī bērni, kuru drošībai ir domāta šī ceļa zīme.

Laikraksta “Staburags” redakcijā vērsās Jolanta Hohlačova — kāds policists viņai ir parādā par izīrēto dzīvokli. “Sākumā policista forma man viesa uzticību, taču dziļi vīlos. Turpmāk vairs neuzticēšos cilvēkiem policista formā!” sašutusi stāsta Jolanta Hohlačova.